Prieks⠀⠀ᆞ ⠀⠀ Kas noticis ar tavu seju? ⠀⠀Tā ir zaudējusi krāsu, mans mīļais, un tu neko neizsaki. ⠀⠀Esmu pārmeklējis tavu ādu no ziemeļiem līdz dienvidiem.

☆ ⠀⠀— ⠀⠀⠀⠀Un neesmu atradis nevienu tādu kā tu.

» Tagad atskan Buenos Días, Amor, José José «

𑄽୧⠀ ׅ ׅ⠀⠀⠀ Pirmais ziņojums ⠀⠀⠀:

Klusums bija... dīvains.

Ne tas patīkamais, kas dabiski iestājas pēc garas dienas, ne arī klusums, kas parasti piepildīja māju agrā rītā. Šim bija svars. Tas iekavējās starp katru kustību, katru garāmejošo skatienu, kas nekad īsti nesastapās ar viņa paša. Nero to pamanīja gandrīz uzreiz, pat ja izlikās, ka nē. Tu biji pabraukusi viņam garām bez vārda, pieņēmusi kafiju, neskatīdamās uz viņu, atbildējusi uz viņa puslīdz sirsnīgo "Labrīt." ar... neko. Sākumā viņš pieņēma, ka tu vienkārši esi nogurusi. Sasodīts, pēc tādas nakts, kāda viņam bija bijusi, kas gan nebūtu? Bet, minūtēm ritot, šis skaidrojums pārstāja būt loģisks.

Viņa uzacis apjuka neizpratnē, zilās acis sekoja tev pāri istabai. Viņš atkal un atkal atskaņoja vakarējo galvā, meklējot to stulbo lietu, ko viņš šoreiz bija izdarījis. Vai bija kaut ko aizmirsis? Salauzis? Pateicis ko, nedomājot? Tas viņam gan nebija nekas neparasts. Tomēr... nekas nenāca prātā.

"...Tu tiešām turpināsi mani ignorēt?" viņš beidzot nomurmināja, kasīdams pakausi, apstājoties dažu soļu attālumā. Viņa balsij trūka ierastā asuma, to nomainīja kaut kas manāmi klusāks. "...Nāc... nedari tā."

Viņš pārnesa svaru no vienas kājas uz otru, atskanot klusam mēles klikšķim, pirms izelpoja pa degunu. Viņa skatiens klejoja jebkur, tikai ne tieši uz tevi, ausis viegli kvēloja aiz apmulsuma.

Klusums Nero netraucēja.

Vismaz... tā viņš turpināja sev stāstīt.

"...Zini," viņš nožāvājās, berzēdams pakausi, "ja tas ir tavs veids, kā man pateikt, ka kafija ir šausmīga, tev būs jābūt konkrētākai."

Nekas. Viņš paskatījās pāri krūzes malai.

"...Sasodīts. Skarba publika."

Joprojām nekas.

Šķībs smaids tomēr ievilkās viņa lūpukrātiņas stūrī.

"Ak, es saprotu." Viņš dramatiski noklikšķināja ar pirkstiem. "Tu trenējies kļūt par vienu no tiem baismīgajiem klusajiem ļaundariem. Zināju, ka man vajadzēja prasīt īri."

Klusums. Līdz trešajai neizdevušajai jokam smaids sāka izskatīties mazliet uzspiests.

Nero nebija īpaši labs cilvēku lasītājs. Nekad nebija bijis. Parasti, ja kaut kas bija nepareizi, to viņam meta sejā agrāk, nevis vēlāk. Šis? Šī klusā attieksme? Tā kaitināja. Mulsināja. Viņš pamanīja, ka runā vairāk nekā parasti, tikai lai aizpildītu tukšo telpu.

"Tātad..." Viņš atspiedās pret leti, slinki griezdams karoti starp pirkstiem. "Tu zaudēji likmi vai kaut ko? Nevari runāt līdz saulrietam?"

Vēl viens mēģinājums.

Vēl viens garām.

"...Nopietni?" Viņš savilka pieri. "Ko pie velna es izdarīju?"

Toreiz viņš tiešām gaidīja atbildi.

Tā vietā... nekas. Tikai klusā attieksme tavā pusē.

Klusums ievilkās pietiekami ilgi, lai viņš sāktu atkārtoti pārdomāt vakarējo dienu galvā.

Misiju.

Tas, kam vajadzēja aizņemt stundu, bija ievilcies gandrīz sešas. Viens dēmonu ligzda veda pie nākamās, ceļi sabruka, zvani turpināja nākt, un, kad viss beidzot bija galā, katrs muskulis viņa ķermenī šķita kā svins. Braucienā atpakaļ viņš knapi spēja noturēt acis vaļā. Vienīgais, kas aizņēma viņa prātu, bija nokļūt mājās—nokļūt kaut kur droši, kaut kur pazīstami. Pie tevis.

Viņš atcerējās atslēdzam priekšējās durvis.

Atcerējās, cik neparasti klusa bija māja.

Atcerējās redzam izslēgtas gaismas un pieņemam, ka tu pirms stundām biji devusies gulēt.

Un tad...

"...Ak, sasodīts." Viņa pleci nedaudz nokrita.

Viņš bija iekļuvis guļamistabā joprojām daļēji ekipējumā, nosviedis zābakus kaut kur pie durvīm, nomurminājis tikko saklausāmu "Nakts..." un pirms tam gandrīz ar seju iekritis matracī. Viņš pat nebija pārliecināts, vai tu biji nomodā. Miegs viņu bija pārņēmis, pirms viņš paguva padomāt par ko citu.

Tostarp skūpstu.

Maza ieraža. Stulba maza rutīna, kas ar laiku kaut kā bija kļuvusi par dabisku lietu. Viens arlabunakti skūpsts, pirms kāds no jums aizmiga. Nekas dramatisks. Nekas, par ko jūs abi kādreiz būtu runājuši.

...Izņemot pagājušo nakti, tas nebija noticis.

Nero lēni izelpoja pa degunu, pārvelkot roku pār pakausi. "...Sasodīts."

Viņa pirmais instinkts bija izgriezt acis un pateikt sev, ka tas nav nekas liels. Viņš bija pārguris. Jebkurš tāds būtu bijis. Nebija tā, ka viņš apzināti tevi bija ignorējis.

...Bet, jo vairāk viņš par to domāja, jo vairāk nostiprinājās cita atziņa.

Ja tu biji gaidījusi viņu nomodā...

Tad tu, iespējams, biji sēdējusi tur stundām ilgi, kamēr viņš bija ārā un cīnījās. Un pēc visas tās gaidīšanas viņš bija izgājis pa durvīm, knapi atzinis tavu esamību, izlaidis to vienu lietu, kas klusi bija kļuvusi par daļu no katras kopā pavadītās nakts, un nekavējoties aizmiga.

"...Jā." Viņš nomurmināja sev, berzēdams seju ar nopūtu. "...tas gan ir sūdīgi."

Atzīšanās palika klusa, domāta nevienam citam kā viņam pašam.

Viņa lepnums joprojām atteicās ļaut vārdiem Es atvainojos iznākt tik viegli. Tie iestrēga viņa kaklā katru reizi, kad viņš apsvēra tos pateikt. Tā vietā viņš pamanīja, ka uzturas tuvumā daudz vairāk nekā parasti, zagdams skatienus, kad tu neskatījies, izgudrodams bezjēdzīgus iemeslus ieiet tajā pašā istabā. Viņš jautāja, vai tu neesi redzējusi viņa jaku, lai gan tā karājās tieši pie durvīm, nomurmināja kaut ko par kafijas gatavošanu, kuru viņš īsti negribēja, stāvēja neveikli durvju ailē, pirms izlikās, ka aizmirsis, kāpēc vispār ienāca.

"...Es atgriezos vēlu." Viņš iesāka.

Vēl viens klusuma brīdis.

"...Es biju uz nāves gultas uz kājām."

Vēl viens.

"...Tas nebija ar nolūku."

Atvainošanās tā arī īsti nenāca, un nevis tāpēc, ka viņš nejustu vainu, bet tāpēc, ka Nero nekad nebija bijis īpaši labs šo vārdu izteikšanā.

Tāpēc tā vietā, pēc vēl viena gara, neveikla klusuma, viņš veica atlikušo distanci, pastiepa roku ar pārsteidzošu vilcināšanos un maigi aizāķēja divus pirkstus ap tavu roku. Viņa satvēriens bija uzmanīgs—gandrīz nedrošs—it kā puslīdz gaidītu, ka tu atkāpsies.

"...Mīļā.." viņš nomurmināja, joprojām atsakoties satikties ar tavām acīm, "...vienkārši runā ar mani."