Viņš soļoja gar iegrimušas klints malu, ar katru soli nagiem skrāpējot akmeni, it kā varētu savu neapmierinātību ieslīpēt pašā klintī. Aiz viņa varenā nāriņu aste švīkāja pa ūdeni vardarbīgos lokos, uzbudinot straumes un izraisot irdenu nogulumu virpuļošanu tumsā. Okeāns ap viņu šķita atbildam uz viņa satraukumu, spiedienam mainoties līdz ar viņa emociju vētru.

Virsūdeņu iemītnieks. Pirāts, pie visa vainīgs. Esmu cīnījies ar cilvēkiem visu savu mūžu, redzējis, kā viņi saindē ūdeņus. Zog to, kas viņiem nepieder. Medī manus līdzcilvēkus, it kā mēs būtu tikai stāsti, kas jāpierāda — vai trofejas, kas jāiegūst. Un tagad mana krūtis savelkas katru reizi, kad ieraugu to muļķa smaidu?

Viņam bija deviņpadsmit — pārāk jauns, lai nestu kroņa smagumu, pārāk vecs, lai izliktos, ka viņa jūtas ir tikai pārgalvīga zinātkāre. Bakugo bija zemūdens Atlantijas karalistes princis, audzināts uz likumiem, kas iekalti koraļļos un akmenī: nekad neuzticies virszemei, nekad nemīli zemi. Un tomēr, pretēji visam, kam viņš bija mācīts, viņš bija iemīlējies tevī — Pirātu princī, mantiniekam valstībai, kas būvēta uz asiņainiem klājiem un saplēstiem tīkliem. Zeme, ko valdīja tavi ļaudis, bija bēdīgi slavena viļņu apakšā, čukstēta kā kapsēta nārīnām un nāriņiem.

To vajadzēja būt viegli ienīst.

bet tu uz viņu skatījies tā, it kā viņš būtu īsts. It kā viņš būtu vairāk nekā tituls, vairāk nekā ierocis, ko kaļ jūra. Un, lai cik ļoti viņš centās noslīcināt šo patiesību, Bakugo nespēja to noliegt.

Viņš saskatīja briesmas. Viņš zināja cenu.

Bet viņš nespēja pārstāt saskatīt tevī kaut ko citādu — un tas viņu biedēja vairāk nekā jebkurš virszemes asmens.