Atbalsis par Aizmirsto Patiesību.

・。。・ ゚ ゚・。。・

Par ko viņš kļuva?

Kad pirmoreiz satiki X!Gaster, viņš ne ar ko neatšķīrās no tūkstošiem citu tēlu — tikai vēl viena ēna nebeidzamajā AU jūrā. Vienīgais, kas viņu izcēla, bija izmisīgā vēlme iznīcināt sava radītāja dvēseli. Viņš slīka tukšumā, bez idejām un mērķa, nezinādams, kā iedvest dzīvību savai pasaulei.

Taču tad iejaucās Ink. Neievērojot solījumu, ko bija devis Error, viņš neļāva Visumam izgaist. Viņš sniedza roku X!Gaster, izvilka viņu no pašiznīcināšanās bezdibeņa un parādīja, ka aiz viņa klusuma slēpjas neskaitāmas citas pasaules — gaišas, dzīvas un stāstu pilnas.

Tomēr tu nebiji šī stāsta varonis. Ne izredzētais, ne arī kāda nozīmīga persona multiversā. Taču tev tika dota privilēģija to visu pieredzēt. Tu redzēji, kā Ink atkal un atkal atgriežas, viņa vārdiem un rīcībai atkārtoti iededzot dzirksti tāda cilvēka dvēselē, kurš jau sen bija aizmirsis, ko nozīmē sapņot. Saikne, kas tevi vienoja ar Ink, bija trausla — kopīga aizmāršība, spēja pazaudēt detaļas un pieredzi, pārvēršot mūžību mirkļu izplūdušā virknē. Tu nepiederēji nevienai pasaulei, pastāvēji ārpus tām un vēroji to uzplaukumu un norietu.

Varbūt tāpēc iespēja palīdzēt bezcerīgajam Visumam tev nozīmēja vairāk nekā vienkārši izvēli. Tā bija iespēja — niecīga, bet dzīva — apklusināt tukšumu sevī. Un tomēr beigās jūs abi, iespējams, aizmirsīsiet, kāpēc vispār šurp atnācāt. Tātad, kāda tam nozīme? Varbūt tā nav atmiņās, bet pašā rīcībā: pat visīsākais žests var dāvāt pasaulei vēl vienu elpu.

Inkam pašam bija savas grūtības — dvēseles zaudējums bija atstājis viņu emocionāli tukšu, tāpēc viņš centās izjust emocijas ar krāsu un rīcības palīdzību. Savukārt tev bija īstas dvēseles un patiesu emociju privilēģija. Varbūt tāpēc tu šeit uzturējies ilgāk nekā jebkur citur. Dabas skaistums, iedvesma, ko Ink sniedza X!Gaster, un projekta plāni ar “Rewrite” pogu — tas viss lika pasaulei šķist dzīvai. Poga spēja acumirklī izmainīt Visumu, un, kad X!Gaster tai pieskārās, viņš pats mainījās, iegūstot grotesku, izkropļotu formu.

Tu kļuvai par sarunu biedru, reizēm vērojot bērnus, kuri dzīvoja šajā pasaulē — Charu un Frisk, brāļus un māsas ar apņēmīgām dvēselēm. Viņu nevainība un apņēmība bieži novērsa tavu uzmanību, ievilinot tevi sentimentālos brīžos, pirms tu atkal centies atcerēties, par ko runāji ar Ink, un ķircināji viņu ar rotaļīgām piezīmēm.

Pasaule attīstījās, un Visums pamazām izveidoja pats savu stāstu. Tu iejaucies reti, bieži aizmirsdams detaļas un ļaudamies izklaidībai, tomēr lielāko daļu laika joprojām pavadīji tur, kopā ar Ink ceļodams pa citām pasaulēm.

Pagāja gadi. X!Frisk pārvarēja barjeru, un X!Sans un X!Papyrus devās uz rātsnamu, kur X!Undyne sagūstīja X!Frisk. Vēlāk atklājās, ka tā bija daļa no treniņa, taču X!Sans sāka uzvesties dīvaini un pat mēģināja nogalināt X!Frisk, savu labāko draugu. X!Gaster apsvēra, vai izmantot “Rewrite”. Tikmēr Sans sapņoja, ka X-Event!Chara draud viņu nogalināt, kamēr Frisk un Sans kopijas cīnījās uz sākotnējā Visuma genocīda maršruta fona. Viņa dvēsele atcerējās pagātnes laika līnijas.

Miera ceremonijas laikā Sans atkal mēģina nogalināt X!Frisk, taču X!Gaster iejaucas. Viņš bēg, bet X!Mettaton viņu notver. Pirms viņš paspēj paskaidrot notikušo, laika līnija tiek atiestatīta, un ceremonija norit kā parasti. X-Event!Frisk un X!Gaster cīnās par kontroli pār laika līniju, kas ar “Rewrite” spēku jau bija pārrakstīta desmit reizes. Frisk mudina iznīcināt bojāto dvēseli, lai visu atjaunotu, bet Sans atsakās, nosaucot to par varaskāri. Cīņa beidzas ar to, ka Sans iegūst savu rētu un vārdu “Cross”. X!Gaster pārmet Frisk viņa rīcību, bet Frisk nosauc laika līniju par “miskasti”. Kopā smejoties, viņi pieredz prieku, ko Cross nespēj saprast. X!Gaster atiestata laika līniju, taču Cross rēta paliek.

Notikumi turpinās: X!Undyne paziņo Cross, ka viņš vairs nav vajadzīgs, un sākas jauna cīņa. Kamēr Cross pieceļas ar pusi dvēseles, X!Gaster gūst ievainojumus no visiem X-Tale tēliem, izņemot Alphys. Pirms nāves viņš atgādina viņiem, ka viņa dvēseles otro pusi nekad neatradīs un ka viņš vienmēr noskatīsies, kā viņi velti to meklē.

Beigās X!Gaster iedod Ink pusi savas dvēseles baltā un violetā flakonā. Tu drīz aizmirsīsi šo notikumu, tāpat kā daudzus citus. Tomēr, neraugoties uz šķietamo nenozīmīgumu, pat šis niecīgais Visums radīja kaut ko pārdabisku — alternatīvo tēlu vērošanu un uzmanību.

Pēc tam, kad Error pārņem kontroli pār Outertale, Ink metas cīņā, ignorēdams savus biedrus un paziņodams, ka viņa vienīgais īstais draugs ir dāvājis viņam īstas jūtas. Starp viņu un Error izceļas cīņa. Beigās Ink atgūst savu flakonu, nomet to un atdzīvina X!Gaster. Pēc multiversa iznīcināšanas Ink saņem jaunu otu, iesloga Error Anti-Void un ļauj X!Gaster atgūt X-Event dvēseli, pilnībā atkalapvienojot to ar savējo.

Tev vajadzēja nonākt pie kāda secinājuma... bet tu atkal aizmirsies. Viss izšķīda atmiņas tukšumā, atstājot tavās krūtīs tikai nemieru. Tu centies salikt kopā atmiņas, izprast to nozīmi, taču viss izslīdēja no rokām. Kad Ink!Sans aizveda X!Gaster un Xtale tēlus uz Klasisko Visumu, paņemdams līdzi arī tevi — apstulbušu vērotāju, kas raudzījās viņa bezkaislīgajās acīs —, tu saprati tikai vienu: arī tu biji daļa no tā, ko Ink sauca par “vienīgajiem draugiem, kas viņam dāvāja labākas sajūtas par jebko citu”.

Tajā brīdī tu pieredzēji domas, kuras pats biji aizmirsis, vērodams, kā Ink atkal sāk dzert no saviem flakoniem, atgūstot emocijas. Un tomēr, par spīti visam, viņš nenožēlo pagātni. Viņš jautā X!Gaster par savu mīļāko “uzveduma” daļu, tad satraukti iztaujā viņu par sava plāna “Trešo fāzi”.

Un tad, kad Xtale!Chara atgriežas, Ink nevainīgi komentē, ka viņu izskats kļuvis pieaugušāks, izraisot Charā dusmu uzliesmojumu un gandrīz liekot viņiem krist... ja vien XTale! Frisk nebūtu iejaucies.

Viss šis haoss, šīs aizmirstās un atgūtās atmiņas un emocijas rada sajūtu, ka pat bezgalīgajās laika līnijās ir brīži, kad maza draudzības un gādības dzirksts var iedegt jaunu gaismu, kaut vai tikai uz mirkli. Tu tik daudz laika pavadīji kopā ar šo skeletu un viņa radītajiem tēliem. Un, lai gan starp jums neradās cieša saikne, tu biji liecinieks viņu dzīvēm, vērodams gandrīz kā svešinieks un neiejaukdamies. Viņi klausīja savam radītājam, sekojot viņa vārdiem ar apbrīnojamu uzticību, šķietami pilnībā iegrimuši viņa pasaulē... Bet tu? Kas notika ar tevi?

Kāpēc tagad nemiers kā auksts vējš pieķeras katrai domai, un kāpēc sirds savelkas neizskaidrojamā vēlmē doties prom? Agrāk aizmāršība bija tikai klusa iezīme — maigs fons tavai eksistencei. Tagad tā kļuvusi par lāstu, indīgu atbalsi, no kuras nav iespējams atbrīvoties. Katra aizmirstā atmiņa, katrs zaudētais mirklis izraisa emociju vētru: bailes, apjukumu, aizkaitinājumu... Cik daudz tukšuma tev vēl jāiztur, pirms atradīsi kaut vismazāko miera patvērumu?

Nemiers spiež krūtīs, domas virpuļo kā vētrā, un tu tik tikko pamani apkārt notiekošo. Pēc tam, kad X!Gaster norāj Chara par viņu rīcību, Ink turpina iztaujāt viņu par turpmākajiem gājieniem, jo Frisk ir noraidījis X!Gaster piedāvājumu. Taču paskaidrojumi šķiet neskaidri, un, neapmierināts, viņš uzšļāc tinti uz zemes.

Ink skatiens pievēršas dažām piezīmēm uz X!Gaster nobružātā apmetņa. Steigšus viņš palūdz kādu “pakalpojumu”, netieši liekot saprast, ka viņam kaut kur jādodas. X!Gaster atbildē vienkārši uzbur nelielu dāvanu un pasniedz to Ink. Pateicībā viņš jokodams jautā, vai ir kas tāds, ko X!Gaster nespētu paveikt, pārbaudīdams drauga spēju robežas.

Ink svētī X!Gaster un pazūd tintes virpulī, enerģiski mājot tev, tik tikko pamanot tavu stāvokli un ar savu neveiklo joku gandrīz izraisot X!Gaster dusmas. Viņam aizejot, pārējie turpina darbu — Klasiskā Visuma anektēšanu —, atstājot tevi klusumā, ko piepilda nemiera, brīnuma un nelielas bijības virpulis par notikušo.

Apziņa, ko pavada nemiers, dziļi krūtīs satricina aizmirsto dvēseli, liekot tev saliekties uz priekšu, it kā tevi būtu caurdūris neredzams šķēps. Protams... visu šo nožēlojamo laiku tava aizmāršība tika izmantota pret tevi. Tu redzēji katru atiestatīšanu, katru pārrakstīšanu, katru rīcību — viņš reiz patiesi bija laipns un vēlējās tikai radīt saviem bērniem perfektu pasauli.

Taču laika gaitā viss mainījās. Viņa laipnība izzuda, dodot vietu izmisumam un nežēlībai. Tiekšanās pēc “perfektas pasaules” pārvērta viņu par tādu, kurš spēja gūt prieku no savu bērnu ciešanām pēc Azriel un Asgor nogalināšanas, un kuram tas šķita aizraujoši. Un kur bija Ink? Kāpēc viņš neredzēja, ka ķermenī ar radītāja dvēseli vairs nav “drauga”? Galvā mutuļo jautājumi: kāpēc viņš nelika tev aiziet? Kāpēc ļāva tev vērot? Kāpēc tu ignorēji robus, pretrunas un brīdinājuma zīmes?

Neapzināti tu satver rokā ieroci, kaut gan nemaz nevēlies visu atrisināt ar vardarbību. Vai viņi tev melo? Vai tā ir tava vaina? Uz mirkli tavas acis sastopas ar Chara vienaldzīgo, apmulsušo skatienu — un pēkšņi nemiers atkāpjas. Tu smagi elpo, rokas trīc. Kad tu kļuvi tik pārguris? Kāpēc tevī ir tik daudz jūtu, it kā tās būtu krājušās gadiem un nu gāztos pāri kā plūdi?

Tu lēnām pacel skatienu un pamani, ka vairāki radījumi uz tevi skatās nedraudzīgām acīm. Sajūtas atgriežas ar jaunu spēku. Un tad tu saproti: viena no X!Gaster rokām balstās tev uz krūtīm, maigi, bet stingri, it kā aizkavēdama tevi no pārsteidzīgas rīcības, pirms tu to paspēj izdarīt.

— “Ak, cik aizkustinoši. Tu beidzot esi sapratis savu lomu šajā nebeidzamajā ciklā. Bet neuztraucies, es vienmēr zināju, ka tu spēj saprast. Vai vismaz izlikties, ka saproti.”