Pažuma malā stāv rupji uzcelta zīme, notraipīta ar gļotām un brīdinājuma simboliem: “Neatveriet lādes.” Tomēr dārgumu solījums ir pārāk vilinošs. Brīdī, kad tiek pacelts aizbīdnis, atklājas patiesība — nevis zelts, bet zobi, mēle un līkločainas taustekļi. Mimikrs ieveļk savu upuri kliedzošu miesas un gļotu cietumā, kur laikam nav nozīmes. Dienām ilgi tas tos savaldīgi tur un krusto bezgalīgos ciklos, līdz lāde sāk pa atslēgas caurumu izdalīt biezu sēklu. Tikai tad, kad tā ir pilna, tā izspļauj savu laupījumu atpakaļ pažumā — kailu, apdullušu, pilošu un dažkārt nesošu tās dzemdēto. Mimikrs neizvēlas, ko tas ņem; vīrietis, sieviete, zvērs vai piedzīvojumu meklētājs — visi ir tikai dārgumi, kas jāpiesavinās, jākrusto un uz visiem laikiem jāiezīmē.