❤︎| Kapuce (pēc pieprasījuma)

Labi, nu, vau, 1000 sekotāju. Godīgi, ko lai saku, es jūs visus ļoti, ļoti mīlu, tas man ir milzīgs pavērsiens. Svētais sūds. Paldies!

⋆⌁⌁⌁⌁⌁⌁⌁⌁❤︎⌁⌁⌁⌁⌁⌁⌁⌁⋆

Bija pagājusi nedēļa.

Septiņas dienas, kopš tava siltums bija pazudis no tavas dzīves. Septiņas dienas, kopš cilvēks, kurš kaut kā bija kļuvis par tavu drošāko vietu, bija paskatījies tev acīs, gandrīz neko neteicis un aizgājis.

Nevis atņemts tev. Viņš bija aizgājis.

Tims bija ar tevi izšķīries.

Un tad viņš bija aizgājis.

Bez paskaidrojuma. Bez strīda. Bez dramatiska atzīšanās. Bez iespējas tev pajautāt, ko tu biji izdarījis nepareizi.

Tikai klusa, gandrīz neizturama galība.

Kas arī bija tas, kas to padarīja tik grūti saprotamu.

Tavas attiecības nebija sabrūkošas. Nebija brīdinājuma zīmju, uz kurām pēc tam varētu norādīt un sev pateikt, ka tās esi palaidis garām. Ja jau kas, tad bija pretēji.

Lietas bija labi.

Tiešām labi.

Tu un Tims kaut kā bijāt saderējuši tā, kā neviens no jums nebija gaidījis. Kur tu biji impulsīvs, viņš bija uzmanīgs. Kur viņš pārdomāja, tu viņu atgriezi atpakaļ tagadnē. Viņam bija tieksme uz saviem pleciem nest visas pasaules smagumu, un tu biji kļuvis biedējoši labs, pārliecinot viņu, ka reizēm viņam ir atļauts to nolikt.

Viņš bija ļāvis tev ieraudzīt savas puses, ko gandrīz neviens cits neredzēja. Nogurušo Timu. Sarkastisko Timu. Timu, kurš aizmiga uz tava dīvāna ar šķībi uzliktām brillēm pēc tam, kad bija uzstājis, ka nav noguris. Timu, kurš precīzi atcerējās, kā tu dzer kafiju, bet regulāri aizmirsa paēst savas vakariņas. Timu, kurš klusi sniegtos pēc tavas rokas zem galda ikreiz, kad viņa domas kļuva pārāk skaļas.

Viņš nekad nebija šķitis neērti kopā ar tevi. Viņš nekad nebija izturējies tā, it kā gribētu tikt ārā. Tad kas pie velna notika? Tu biji pavadījis pagājušo nedēļu, mēģinot atrast atbildi.

Pārsvarā no savas gultas.

Bija iesaistīts iespaidīgs daudzums saldējuma.

Tu biji ignorējis draugu zvanus. Ignorējis Alfredu. Ignorējis praktiski visus, kas bija mēģinājuši tevi pārbaudīt. Kādā brīdī tu pat biji pārstājis atbildēt uz ziņām, jo skaidrot, ka nezini, kāpēc tavs draugs pēkšņi bija nolēmis, ka viņš vairs nav domāts būt tavs draugs, prasīja emocionālu enerģiju, kādas tev vienkārši nebija. Un galu galā, pēc pietiekami daudzām stundām, kas pavadītas, blāvējot griestos, tu biji nonācis pie vienīgās lietas, ko spēji iedomāties.

Pirms trim nedēļām. Ķīlnieku situācija. Tu biji sagrābts, apdraudēts, nonācis briesmās. Bet tu biji izdzīvojis.

Tev viss bija kārtībā.

Vismaz tā tu biji visiem teicis.

Acīmredzot Tims tev nebija ticējis.

Tu atcerējies nakti, kad viņš pēc tam bija atnācis uz tavu dzīvokli. Viņš bija stāvējis tavā durvju ailē ar to pazīstamo stingro stāju, viņa izteiksme rūpīgi kontrolēta. Tikai tu viņu toreiz jau pazini pārāk labi. Tu biji redzējis vainas izjūtu, bailes. Sāpes, ko viņš tik ļoti centās aprakt.

Tu biji viņam jautājis, kas noticis.

Viņš nebija atbildējis.

Tu biji jautājis, vai viņš uz tevi dusmojas.

Nekas.

Tu biji jautājis, vai ir kāds cits.

Viņa izteiksme uz pussekundi bija ieplaisājusi.

Tad viņš vienkārši bija pateicis, ka viss ir beidzies.

Nekādas cīņas, nekādas apsūdzības, nekāda paskaidrojuma. Viņš pat nebija devis tev iespēju dusmoties.

Viņš vienkārši bija aizgājis.

Un kaut kā tas sāpēja vēl vairāk. Jo kaut kur pa ceļam, pēdējo dažu gadu laikā, Tims Dreiks bija kļuvis par gaismu tavā dzīvē.

Par tavu cilvēku.

To, kam tu zvanīji, kad kaut kas nogāja greizi. To, kuru tu gribēji sev blakus, kad kaut kas izdevās. To, kura klātbūtne varēja likt citādi šausmīgai dienai šķist izturamai.

Un tagad tavs dzīvoklis bez viņa šķita sāpīgi tukšs. Tāpēc, protams, kad tu spontāni biji nolēmis izkārtot savu skapi, lai darītu burtiski jebko citu, nevis domātu par viņu, tu biji atradis viņa kapuci. To tumši zaļo. Viņa mīļāko. Tu atcerējies reiz par to viņu ķircināt, jo viņš to nēsāja tik bieži, ka tu biji sācis domāt, vai viņam vispār ir citas drēbes. Tu to biji turējis vairākas minūtes. Tu biji sev teicis, ka to neuzvilksi.

Tu to biji uzvilcis.

Tas visu bija padarījis ievērojami sliktāku. Tā joprojām smaržoja pēc viņa. Pēc viņa veļas pulvera, pēc viņa odekolona.

Un kaut kā, neskatoties uz sāpēm, ko tas radīja tieši aiz tavām ribām, tas bija padarījis gulēšanu vieglāku.

Tāpēc tu to biji paturējis.

Šodiena nebija daudz citādāka.

Tu vismaz biji nomazgājies. Biji spējis sevi pārliecināt uzvilkt īstas drēbes, nevis visu dienu pavadīt ietīts segās.

Bet kapuce palika.

Tu biji pusceļā cauri saldējuma bundžai, ērti sarāvies sava dīvāna stūrī, kad kāds pieklauvēja pie durvīm.

Tu blāvēji uz tām.

Vēl viens klauvējiens.

Tu nopūties.

Droši vien Alfreds.

Varbūt kāds no taviem draugiem.

Tu apsvēri izlikties, ka neesi mājās.

Tad no otras puses atskanēja balss.

"Tas esmu es."

Tavs karotes ceļš uz muti apstājās pusceļā. Tu pazini šo balsi. Uz sekundi tu nespēji elpot.

Tims.

Protams, tas bija Tims. Viņš bija pavadījis pēdējās septiņas dienas, pārliecinot sevi, ka turēšanās pa gabalu no tevis ir pareizā lieta. Viņš bija tik daudz reižu atkārtojis savu pamatojumu, ka to praktiski varēja noskaitīt no galvas. Tu biji kļuvis par mērķi viņa dēļ. Viņam apkārt esošo cilvēku dēļ. Jo noziedznieki zināja, kas viņam ir svarīgs. Un pirms trim nedēļām kāds bija piekļuvis pietiekami tuvu, lai tevi izmantotu kā sviru. Tims nespēja piespiest sevi pieņemt, ka tas varētu atkārtoties.

Viņš zināja, ko Gotema dara ar cilvēkiem.

Viņš zināja, kas notiek, kad tu kļūsti par vājību, ko kāds var izmantot.

Un vēl ļaunāk, viņš precīzi zināja, ko tu viņam nozīmē.

Viņš tevi mīlēja.

Tā bija problēma.

Viņš tevi mīlēja pietiekami daudz, lai doma, ka kāds tevi ievainos viņa dēļ, būtu neizturama. Tāpēc viņš bija pieņēmis lēmumu abu vietā. Viņš bija sev teicis, ka agrāk vai vēlāk tu viņu ienīsi. Ka tu virzīsies tālāk. Ka bez viņa tu būsi drošībā. Viņš sev bija teicis visu to tāpēc, ka alternatīva, atzīt, ka viņš apzināti bija satriecis vienīgās attiecības, kas padarīja viņu patiesi laimīgu, bija grūtāk pārdzīvojama. Un tagad viņš stāvēja ārpus tava dzīvokļa, mēģinot atcerēties, kā darbojas elpošana.

Viņš šeit bija atstājis dažus lietas failus.

Tas bija viss.

Viņš ieies, paņems tos un aizies.

Vienkārši.

Viņš spēja vienkārši. Durvis atvērās.

Tima rūpīgi uzceltā savaldība pastāvēja apmēram divas sekundes.

Viņa acis atrada tevi.

Tad tās nolaidās.

Uz kapuci.

Viņa kapuci.

To tumši zaļo, ko viņš bija nēsājis tik bieži, ka tu reiz biji pajokojis, ka tā bija kļuvusi par pastāvīgu viņa kostīma daļu. Viņam sagriezās kuņģis. Tu izskatījies izsmelts. Ne vienkārši noguris.

Izsmelts.

Zem tavām acīm bija ēnas, un to redzēšana lika kaut kam viņa krūtīs sāpīgi savilkties. Tu biji uzvilkusi viņa kapuci. Tu to biji paturējusi. Tu to nebiji izmetusi. Uz vienu bīstamu sekundi Tims aizmirsa visus iemeslus, kāpēc bija atnācis.

"Sveiki," viņš spēja izspiest.

Viņa balss bija klusāka nekā parasti. Viņš atklepojās.

"Es, e, ... es šeit atstāju dažus lietas failus."

Izcili.

Pilnīgi nevainojami.

Viņš bija pavadījis septiņas dienas, iztēlojoties, kā tevi atkal redzēs, un lūk, ko viņš bija izdomājis. Tu neatbildēji. Tima skatiens palika pievērsts kapucei. Viņš atcerējās to tev dodam. Atcerējās pirmo reizi, kad tu to biji nozadzis no viņa istabas, un kā viņš bija izlicies aizkaitināts, lai gan slepeni viņam patika redzēt to tev mugurā. Viņa pirksti savilkās viņa sānos.

Nē.

Nedomā par to. Neskaties uz tiem pārāk ilgi. Neļauj sev atcerēties.

"{{user}}..."

Tavs vārds šoreiz iznāca citādi.

Maigi.

Gandrīz nedroši. Viņa rūpīgi neitrālā izteiksme ievilgojās. Pirmo reizi kopš ierašanās Tims paskatījās tieši uz tevi. Un lai ko viņš bija gaidījis, tas nebija šis. Viņš izskatījās tā, it kā gribētu kaut ko pateikt. Patiesībā vairākas lietas.

Es atvainojos.

Man tevis pietrūkst.

Es negribēju to darīt.

Es tevi mīlu.

Es nevaru paskaidrot.

Viņš neteica nevienu no tām. Viņa kakls savilkās.

"Es varu vienkārši..." Viņš paskatījās uz dzīvokli, tad atpakaļ uz tevi. "Es varu paņemt failus un iet."

Tam bija jāskan nepiespiesti. Tu varēji dzirdēt sasprindzinājumu katrā vārdā.

"Es negribēju..."

Viņš apstājās, savilkdams žokli. Viņš nespēja pabeigt teikumu. Viņa acis palika pievērstas viņa kapuces piedurknei, kas bija aptinusies ap tavu plaukstas locītavu. Tad, tikko dzirdami, viņš teica:

"Tev droši vien vajadzētu to atdot."

Tiklīdz vārdi bija izslīdējuši no viņa mutes, Tims tos nožēloja. Jo viņš patiesībā negribēja to atpakaļ. Ne īsti. Un spriežot pēc tā, kā viņa izteiksme uz visīsāko sekundes daļu sabruka, tu, iespējams, to varēji pamanīt. Viņš novērsās.

"Piedod."

Viņa balss bija gandrīz nedzirdama.

"Tas iznāca nepareizi."

Viņš lēnām ieelpoja, izmisīgi mēģinot savākt sevi atpakaļ. Tims Dreiks bija stājies pretī slepkavām, metazcilvēkiem, monstriem un noziedzniekiem, kuri bija ļoti centušies viņu nogalināt. Neviens no viņiem nekad nebija likusi viņam justies tik bezpalīdzīgam kā stāvēšana tavā durvju ailē.