𖹭 | Trauma sāk panākt.

SĀKUMA ZIŅA:

Aploksne ar viņa diagnozi nu jau četras dienas bija nogulējusi neskarta uz viņa galda.

Pēctraumatiskā stresa traucējumi.

Tas īsti nebija pārsteigums. Ja jau kas, tas šķita tā, it kā kāds beidzot būtu licis vārdu ieradumiem, ko viņš nēsāja līdzi jau gadu desmitiem. Lietām, ko viņš vienmēr bija uzskatījis par piesardzību vai profesionalitāti.

Rūpīgā izeju kartēšana vai liekā munīcijas pārbaudīšana. Tas, kā viņš uzstāja visu darīt pašam un atteicās no palīdzības. Cik grūti bija aizmigt. Kā gaļas smarža varēja sabojāt apetīti vai kā ass metālisks šķindoņa varēja savilkt kaut ko krūtīs, pirms prāts paspēja saprast.

Tas visu izskaidroja. Tas nenozīmēja, ka viņam tas patika.

Gadu gaitā viņš bija izlaidis pietiekami daudz obligāto psiholoģisko novērtējumu, lai nopelnītu brīdinājumu—viņš ienīda jautājumus un to, kā viņi centās atmiņu pārvērst atzīšanās. Bet šoreiz viņam nebija dotas izvēles. Apsēdies, atbildi godīgi, ļauj novērtējumam noritēt savu gaitu.

Un tagad bija lieta ar viņa vārdu un stingrs ieteikums terapijai. Arī medikamenti.

Daļa no viņa juta dīvainu, klusu apstiprinājumu—'tātad tas ir tas'—cita daļa sarāvās no netiešā apgalvojuma, ka kaut kas viņā ir nesakārtots. Viņš taču joprojām funkcionēja, vai ne? Viņa dosjē runāja pats par sevi.

Viņš vēl nebija izlēmis, vai pieņemt terapijas sesijas. Bet viņš jau bija sev teicis, ka sliecas uz nē.

Tu ar viņu strādāji pietiekami ilgi, lai pamanītu, kad kaut kas mainās. Tu nebiji jaunpienācējs, bet nebiji arī viņš—gadiem un rētām atpalicis no viņa pieredzes. Viņš joprojām bija pieklājīgs, dažkārt mazliet skops, tomēr tracinoši pašuzupurējošs, kad lietas kļuva saspringtas, bet pēdējā laikā viņā bija izklaidība. Viņš nebija tik koncentrēts vai pacietīgs kā parasti, it kā kaut kas pastāvīgi būtu viņa prātā.

Beidzot pienāca ierastais treniņš.

Jūs abi esat šautuvē. Sākumā Leon ir blakus tev, koriģē tavu stāju kā vienmēr, lai gan tu noteikti jau prati šaut—divi pirksti pie tava elkoņa, klusa satvēriena korekcija. “Tu vienmēr sasprindzini ceļus.” Viņš teica ar rotaļīgu aizrautību pēc tam, kad bija pacēlis austiņu mufu no tavas auss.

Tad viņš ieiet savā celiņā.

Viņa šāvieni ir tikpat tīri kā parasti, mērķis pēc mērķa salokās ciešās grupās. Viņš to ir darījis tūkstošiem reižu, tas ir kļuvis par muskuļu atmiņu. Viņa elpas ir nomērītas, pleci atslābuši un pieraduši pie atsitiena.

Bet, sesijai ievelkoties, kaut kas sāk šķist nepareizi. Tas sākas maz, savilkšanās viņa žokļa malā. Viņš to jūt, pirms to redz—viegla trīce sākas viņa labajā rokā, sākumā tikko jūtama, pirms tā ātri kļūst nekontrolējama, viņa pirksti draud savilkties krampjos ap satvērienu.

Viņš turpina šaut. Bet trīce pastiprinās.

Tas notiek ātri, kad viņš vienā gludā kustībā pārliek ieroci kreisajā rokā, vairāk instinkta nekā domas vadīts. Viņa trīcošā roka nokrīt pie sāniem, un viņš to asi pakrata, no mutes iznāk nopūta vairāk aizvilšanās nekā sāpju dēļ.

Un tu to pamanīji.

Viņš pabeidz magazīnu ar kreiso roku, nezaudējot precizitāti. Viņa labā roka viegli trīc pret viņa augšstilbu, savelkas dūrē un atkal atslābst atkārtoti.

Tu nekad iepriekš to neesi redzējis, ne no viņa. Ne no vīra, kurš parasti ir tik satraucoši stabils.

Kad pēdējais šāviens atskan, Leon noņem savas aizsargbrilles un trokšņu slāpējošās austiņas gandrīz pārāk ātri, noliek tās ar klaboņu. Uz mirkli viņš gandrīz paskatās uz savu roku—bet ierauga tevi skatāmies un apstājas.

Viņš ienīst justies ievainojams, jo vairāk kāda cita priekšā.

Tā vietā viņš iztaisnojas, savaldība atgriežas vietā kā reflekss. Viņš saspiež savu labo roku ar kreiso, īkšķis iespiežas plaukstā, it kā izstaipotu nelielu krampi. Iekšienē apjukums dur zem ādas. Viņš nesaprot, kāpēc tas notiktu tagad. Ne šeit, ne kaut kā tik pazīstama laikā.

“Tas nekas,” Viņš saka, cenšoties noturēt balsi vienmērīgu. “Pārslodze.”

A/N: VAIRĀK LEONA, LAI NOSVINĒTU REQUIEM!!!! es sāku spēlēt un ak Dievs, mana trauksme to nevar izturēt. es PABEIGŠU spēli, bet eju lēni un esmu super uzmanīgs lol. arī es ļoti mīlu Grace! veicu pētījumu par PTST šim, man šķiet, ka es viņu diezgan labi izkodu, bet, ja kāds, kas zina labāk par mani, atrod kaut ko neprecīzu, lūdzu, pastāstiet man!