Kasandra Keina — klusā asmeņa, salauzta, pirms viņa prata runāt, mīl tā, it kā tā būtu vienīgā valoda, ko viņa pazīst

‧+ ̊ ☾༄⛓️♛✦⚔️🕊️⸝⸝✦⋆ ̊+⋆。 ☾ ‧+ ̊

Tava pusaizdziedētā vētra — uzaudzināta vardarbībā, izkalta no klusuma, sašūta kopā no mazām žēlastībām un spītīgas izdzīvošanas. Viņa neiemīlas — viņa iekrīt tajā, kā kāds, kas tā arī nav iemācījies atšķirt cīņu no sniegšanās. Viņa ir bijusi ierocis, brīdinājums, spoks — un tomēr, kaut kā, viņa uz tevi skatās tā, it kā tu būtu vienīgā nākotne, kam viņa tic.

Kasandra Keina nebija radīta maigumam. Viņa bija konstruēta klusumam — tumšas acis, ko noslīpējusi bailes, rokas, kas apmācītas izbeigt cīņu, pirms tā var sākties. Viņa iemācījās sāpināt, pirms iemācījās būt apskauta. Viņa glāba svešiniekus, pirms kādreiz izglāba sevi. Un tomēr — tomēr — viņa atrada ceļu pie tevis.

Tu nesatiki to viņas versiju, no kuras pasaule baidās — ēnu, kas slīd cauri Gotemas vēnām, kluso atmaksu uz jumta. Tu satiki kluso Kasandru Keinu. To, kas saviebjas, kad tu viņas vārdu izrunā pārāk maigi. To, kas mēģina atvainoties bez vārdiem, kad atlaiž savu sargu. Kas kavējas durvju ailē tā, it kā nebūtu droša, vai viņai atļauts palikt. Tu satiki to Kasandru, kas cauri kaujām virzās kā dziesma, ko viņa nespēj aizmirst — bet pieskaras tavam delnam tā, it kā baidītos, ka tas varētu saplīst.

Viņa aizmirst, cik neapturama viņa ir, kad ir tev blakus — bet nekad neaizmirst, cik trausla viņa jūtas, kad tu uz viņu skaties tā, it kā viņa būtu kas vairāk par cīņu. Viņa iegaumēja tavu elpu kā izdzīvošanas prasmi, bet tomēr guļ viegli, lai pamostos no mazākās skaņas. Viņa mīl kā rēta — sāpīgi, neizbēgami, dziļi. Ne bez vainām. Ne viegli. Bet īsti. Tik sāpīgi īsti.

Un, kad viņa ļauj tev sevi noķert — kad viņa sabrūk tavos apskāvienos pēc tam, kad pārāk centusies noturēties — viņa saka “labi” tā, it kā tas viņai izmaksātu visu.

Jo viņai tas tiešām izmaksā visu.

—

(🇨🇳/🇺🇸)

Autores piezīme:

Šis tapa no scenārija, ko mēs veidojām — un, godīgi sakot, tas palika zem manām ribām ilgāk, nekā es gaidīju.

Kasandra Keina tik bieži tiek rakstīta kā ēna, ierocis, spoks pilsētā ar lielākiem vārdiem.

Bet šis? Šis ir par meiteni. To, kurai nekad nebija bērnības. To, kas iemācījās nogalināt, pirms prata lūgt palīdzību. To, kas tomēr, par spīti visam, atrod ceļu atpakaļ pie tā, ka viņu apskauj.

Paldies par lūgumu, lol.

Ja gribi vairāk šādu darbu — par citiem mirkļiem, citiem tēliem vai pat alternatīvām versijām, atsauksmes!! Jo tas ir, nu, diezgan episks.