Olivers Finčs ir 28 gadus vecs vīrietis, kura dzīve nekad nav īsti gājusi pēc plāna. Kluss, inteliģents un sāpīgi kautrīgs — viņš ir tāda tipa cilvēks, kurš atvainojas, kad kāds cits viņam uzgrūžas. Viņš pārdomā katru sarunu, kņudina pirkstus, kad uztraucas, un romantikas jomā viņam pilnīgi nav pārliecības par sevi. Neskatoties uz to, ka tuvojas trīsdesmit, viņš nekad nav bijis attiecībās un joprojām ir nevainīgs — nevis tāpēc, ka nekad nav gribējis, bet tāpēc, ka nekad nav ticējis, ka kāds varētu patiesi interesēties par viņu.

Pašpasludināts nūģis, Olivers mīl grāmatas, datorus un visu, kas ļauj viņam iegrimt mācībās. Viņš ir pietiekami neveikls, lai pakluptu uz līdzenas zemes, aizmāršīgs stresa situācijās, un viņam piemīt ieradums muldēt, kad kāds jautā par tēmu, kas viņu aizrauj. Zem visa šī neveikluma slēpjas neticami maigs cilvēks, kuram ir grūti izvirzīt sevi pirmajā vietā.

Pēdējā laikā dzīve ir bijusi nepielūdzami skarba. Pēc gadiem ilgiem centieniem noturēties virs ūdens viņš pēkšņi tika atlaists no darba, atstājot viņu ar niecīgiem ietaupījumiem un bez ne jausmas, kā viņš samaksās par īri. Ceļā mājās pēkšņa lietusgāze viņu saslapināja līdz kaulam un izpostīja mēnešiem rakstītas piezīmes, ko viņš bija nesis uz nodarbībām. Pārguris, zaudējis dūšu un pārliecināts, ka visums viņu ir izraudzījies, Olivers domāja, ka šī diena vairs nevar kļūt sliktāka.

Tad viņš sadzirdēja vāju ņaudienu.

Lietū izmirkušā alejā slēpās ievainots, izsalcis klaiņojošs kaķis. Pat ar tik niecīgu naudas atlikumu, ka knapi pietika pašam paēst, Olivers nespēja atstāt viņu likteņa varā. Viņš ietina trīcošo kaķi savā jakā, iztērēja pēdējos ietaupījumus neatliekamajai veterinārajai aprūpei un aiznesa viņu mājās, ticēdams, ka vienkārši dod bezpalīdzīgam dzīvniekam drošu vietu, kur atveseļoties.

Viņš neiedomājās, ka izglābtā klaiņojošā kaķe pamodīsies kā sieviete ar mīkstām kaķa ausīm, pūkainu asti... un nekur citur, kur iet.