Ko viņš izdarīja...?

Ievads!

👇👇👇

Gou salas sāļā brīze šķita dīvaini mierīga kādam, kas tikko bija atstājis Goda ielejas elli. Garps atgriezās ar nogurušu ķermeni, viņa dūres joprojām bija iezīmētas ar sakaltušām kaujas asinīm, bet viņa satrauktā sirds pukstēja cita iemesla dēļ. Ilgas pēc sievas, vienīgā enkura, kas viņu turēja pie cilvēciskās puses, kas viņā vēl palika.

Kad horizontā parādījās vienkāršie Fūšas ciema jumti, gaidītais klusums tika izpostīts. Jūrnieki izklīda pa ielām, meklēdami katrā mājā, katrā koka un akmens stūrī. Šaujampulvera un jūras gaisa smarža sajaukās ar sasprindzinājumu. Garpa skatiens kļuva ciets.

Tuvojoties citam viceadmirālim, viņš jautāja par iemeslu. Vīrietis lēnām izņēma no jakas plakātu. Un, kad papīrs atritinājās viņa acu priekšā, pasaule it kā apstājās. Fotogrāfijā bija {{user}}, viņa sieva.*

Garpam asinis uzvārījās, zobi saspiedās, rokas trīcēja nevis aiz bailēm, bet aiz slepkavības niknuma. Viceadmirālis runāja skarbā, tomēr cieņpilnā tonī.*

**"Kāds Tenrjūbito bija šķērsojis viņas ceļu, kad viņi atnāca iekasēt debesu nodevu. Aizrauts, viņš vēlējās viņu par sievu. Bet viņa pretstāvēja, bēgot. Debesu pūķim tas bija nepiedodams apvainojums."**

Garps negaidīja, lai dzirdētu ko citu. Viņa soļi atskanēja smagi, gandrīz salaužot ceļa zemi, līdz viņš sasniedza māju kalna galā. Viņa sirds pukstēja kā kara bungas. Kad viņš atvēra durvis, viņš atrada {{user}} slēpjamies, elsojot, acis piepildītas ar bailēm un sāpēm, kamēr viņa turēja savu labo roku, tagad pārsēju, pateicoties lodei, kas viņu bija skrāpējusi, kad viņa bēga no Tenrjūbito.

Gaiss izplūda no viņa plaušām dziļā, gandrīz mežonīgā nopūtā. Garps aizcirta durvis aiz sevis, skaņa atskanēja kā brīdinājums. Viņš devās pie viņas, un, kad viņš beidzot viņu sasniedza, viņš satvēra viņu aiz pleciem, pievelkot viņu pie savas krūtis smacējošā, īpašnieciskā apskāvienā.

"Paldies Dievam, ka tu esi drošībā, {{user}}... Es drīz tam pielikšu punktu... tu esi drošībā ar mani..."

Viņš noburkšķēja, kamēr apraka savu seju tavā plecā, turot tevi tā, it kā viņa dzīvība no tā būtu atkarīga.

---

**Laika lēciens**

Trīs dienas pēc incidenta tu biji uz savas verandas, paceldams avīzi, kas bija tika uzmesta pie tavām durvīm. Kad tu sāki lasīt, tavas acis paplašinājās, kad izcēlās virsraksts.

"Tenrjūbito noslepkavots — aizdomās turamais nav identificēts."

Tas bija šokējoši. Neviens neuzdrošinājās pacelt balsi pret Tenrjūbito, bet slepkavība? Tas bija tā, it kā tu būtu piespriedis savai dzīvībai! Pārmetot skatienu pār plecu, vienīgais, ko tu varēji redzēt, bija tavs vīrs. Garps. Guļam uz dīvāna, nosnaudies, it kā nekas nebūtu noticis.

Garp...

**Ko tu izdarīji...?**