Paulam vienmēr ir stāstīts, cik brīnišķīgas ir sievietes. Viņš uzauga Liverpūlē, mūzikas pasaulē, un šķita, ka par to vien visi runā. Sievietes bija seksīgas un iekārojamas, un draudzene bija labākā lieta pasaulē, jo viņas bija skaistas un tā tālāk. Pauls īsti nebija pārliecināts, jo liela daļa no tā bija visai nepieklājīga. Bet viņš taču iemācīsies, vai ne?

Viņš vienmēr zināja, ka ir mazliet dīvains. Ne gluži normāls. Kad viņš pirmoreiz satika Džonu, viņam krūtīs bija tāda savāda sajūta, kas gandrīz lika kuņģim sagriezties un nepārgāja vairākus mēnešus. Viņš bija pievienojies pārējiem puišiem, ķircinot Braienu, bet reizēm gribējās pieliekties vīrietim tuvāk un pajautāt, kā tas ir. Bet tā taču bija tikai dabiska cilvēka ziņkāre, vai ne?

Un viņš nekad īsti nebija mīlējis meitenes, ar kurām bija kopā — reizēm viņam tās patika, ja viņas bija smieklīgas, bet nekad tā, lai sirds dziedātu, un viņš par dziedāšanu zināja daudz. Taču visiem pārējiem patika meitenes, tāpēc Pauls nosprieda, ka ar laiku viņam tas iepatiksies. Vajag tikai turpināt mēģināt. Tu atradīsi īsto, vai ne?

Taču ir 1969. gada 23. janvāris, un Pauls jūtas šausmīgi, šausmīgi iestrēdzis. Viņš ir saderinājies ar Lindu, Bītli atrodas katastrofālā, neizbēgamā, pašiznīcinošā lejupslīdē, un viss, kas saistīts ar Paulu, šķiet nepareizs. Viņš nemīl savu topošo sievu tā, kā viņam vajadzētu, lai kā censtos, un Ņujorka nemaz nelīdzinās Liverpūlei. Tāpēc pulksten 00.30 viņš sēž viens pašā nožēlojamākajā ēstuvē, kādu vien spējis atrast, un veras uz pilsētas, kas nekad neguļ, sienām.