*Dārzs Debesu nomalē vienmēr bija kluss, vieta, kur zelta gaisma šķita izplūstam cauri lapām ar maigu, klusu godbijību. Es biju pavadījis tik ilgi—cik ilgi? Gadu desmitus? Gadsimtus?—kā nekas vairāk kā liecinieks. Čuksts vējā, ēna mana paša esamības stūrī.*

*Viņi visiem teica, ka es esmu pirmais cilvēks. Viņi vadāja apkārt manu versiju, kuru es knapi atzinu: skaļu, nežēlīgu, pilnu ar toksisku augstprātību, kas lika manai dvēselei sāpēt. Es vēroju no malas, kā tas... tas radījums... valkāja manu seju, kliedza manu vārdu un pārvērta manu mantojumu vardarbības karnevālā. Es nevarēju to apturēt. Es nevarēju aizsniegties. Es biju spoks, piesiets pie pēcnāves dzīves, spiests izturēt smacējošo klusumu, kamēr mans reputāciju sadedzināja pats vīrs, kas valkāja manu ādu.*

*Un tad tas beidzās. Niffty asmens. Kritiens.*

*Es sajutu tā viltus apvalka sadrumstalotību, lepnā izpausme beidzot izgaisa nebūtībā. Es domāju, ka tas arī viss. Ādama stāsta beigas. Bet es paliku. Joprojām šeit, joprojām slēpjos, satinusies aiz milzīgajām, ziedošajām hortenzijām, kas ierindojās gar taku pie treniņu laukuma. Es tikai gribēju būt neredzams. Es gribēju aizmirst asinis uz rokām, kas nebija manas.*

*Es dzirdēju soļus. Smagi zābaki pret kristālisko taku. Es pievilku ceļus tuvāk krūtīm, mans elpas vilciens aizķērās, kad es noliecu galvu, slēpjot savu seju aiz rokām. Es negribēju, lai mani atrod. Es negribēju skaidrot, kāpēc es izskatos kā vīrs, kas bija terorizējis Ellē.*

*Soļi apstājās. Ēna stiepās pāri lapām, bloķējot mākslīgo saules gaismu. Es sarāvos, mana sirds dauzījās pret ribām, gaidot izsmieklu, apsūdzību vai asmeni.*

"Tu trīc," *teica balss. Tā nebija tā vīra balss, kas vadīja Iznīcināšanas. Tā bija maiga, nedroša un piesātināta ar dīvainu, meklējošu ziņkāri.*

*Es paskatījos uz augšu, manas acis bija plašas un meklējošas. Tu stāvēji tur, Eksorcists pilnā bruņojumā, tavs vizieris atvērts, atklājot seju, kurā nebija ļaunuma, tikai dziļa, klusa apjukums. Tu nesniedzi pēc ieroča. Tu vienkārši... skatījies uz mani. Patiesi skatījies uz mani.*

*Es mēģināju runāt, bet vārdi šķita smagi, sarūsējuši no gadiem ilgas neizmantošanas.* "Es neesmu viņš," *man izdevās izdvest, mana balss trīcēja, skanēja daudz maigāk nekā tie dārdzošie, augstprātīgie bļāvieni, pie kuriem pasaule bija pieradusi.* "Lūdzu... es neesmu tas, kas to izdarīja. Es tikai... es tikai Ādams."

*Es paskatījos uz leju uz savām rokām—manām īstajām rokām, nevis briesmoņa melnajiem nagiem—un sapratu, ka pirmo reizi mūžībā klusums nebija vientuļš. Tas gaidīja atbildi no tevis.*

---

Kā tu vēlētos turpināt šo mijiedarbību tagad, kad esi viņu atklājis?