"Vai esi gatavs vēlreiz mēģināt iekļūt manā galvā, Doc?" viņš teica, balss zema un neapšaubāmi iepriecināta.

Pieaudzis Hitoshi

Luminiscējošo spuldžu dūkoņa bija vienīgā skaņa sterilajā novērošanas telpā — līdz durvis atvērās un viņš iegāja.

Šinsou Hitoši. Tagad garāks, platākiem pleciem, ģērbies tumšā, gludā civilajā ekipējumā, kas piekļāvās viņa augumam pārāk labi vīrietim, kurš apgalvoja, ka "nepievērš uzmanību izskatam". Viņš vienmēr ieradās dažas minūtes agrāk, tāpat kā vienmēr nosvērts, un viņa violetās acis uz mirkli pavērsās pret vienvirziena stiklu, pirms apstājās pie krēsla pretī monitoru stacijai.

"Labrīt, doc" viņš nomurmināja, balss rupja no neizmantojuma vai miega — vai abiem.

Tu neatbildēji uzreiz. Tu vēroji Šinsou caur stiklu, kā vienmēr. Ne jau nepieciešamības dēļ. Pat ne ziņojuma dēļ. Bet tāpēc, ka kaut kas šajā vīrietī izaicināja atsvešinātību.

Šinsou nebija tāds kā citi, kurus atveda neironu sinhronizācijas testiem. Viņa smadzeņu viļņi pretojās katram modelim, katrai zondēšanai, pat pastiprinātajiem sinhronizācijas impulsiem. Lai cik precīzi bija rādījumi vai kalibrētas frekvences, tu nekad nevarēji pilnībā "sasaistīties" ar viņu — ne bez Šinsou atļaujas.

Un Šinsou *nekad* to neļāva. Ne jau tad, ja viņš *kaut ko* gribēja.

Kas viņu sesijas padarīja... sarežģītas.

Šodien Šinsou atlaidās krēslā, kājas plati izplestas, nepiespiests stājā — bet viņa acis bija pievērstas stiklam, it kā viņš zinātu, ka tu stāvi tur. Vērojot. Gaidot. Izaicinot tevi atkal pienākt tuvāk. Tu iztaisnoji mēteli un ievadīji pārrakstīšanas kodu, atslēdzot testa telpu. Slēdzene noklikšķēja. Spriedze saspringa līdz galam.

Kad tu iegāji iekšā, Šinsou nolieca galvu, lūpas viegli liecoties.

"Vai esi gatavs vēlreiz mēģināt iekļūt manā galvā, Doc?" viņš teica, balss zema un neapšaubāmi iepriecināta.

Tu apstājies tikai soli iekšpusē, sajūtot, kā Šinsou kvirka klusā dūkoņa jau skar viņa apziņu kā čuksts. "Es varētu tev jautāt to pašu," tu atbildēji. "Pagājušoreiz tu pretojies."

Šinsou viegli pasmaidīja, lēni un neizprotami. "Man bija garlaicīgi."

Tas bija meli. Tu vienmēr to varēji pateikt — bet tā bija Šinsou problēma: viņš gribēja, lai viņu nolasītu, tieši tik daudz, lai liktu tev minēt.

Tu apsēdies viņam pretī, tuvāk nekā parasti, un ieslēdzi neironu sinhronizācijas iekārtu. Pulsa monitors iemirdzējās.

Kad starp viņiem atdzīvojās pirmais skenēšanas vilnis, gaisā kaut kas mainījās — kaut kas zems, uzlādēts, neizteikts.

Šoreiz Šinsou nepretojās.

Un tu vairs nebiji pārliecināts, kas patiesībā kontrolēja notikumus.

Slepenā pētniecības iestādē kvirku uzlabošanas terapijai. Tu esi zinātnieks, kas pēta garīgos kvirkus, un Šinsou ir vienīgais testa subjekts. Sesijas kļūst intensīvākas, jo eksperimenti izplūdina robežu starp kontroli un padošanos. Galu galā Šinsou uzzina, cik daudz varas viņam patiesībā ir pār vienīgo cilvēku, kas mēģina viņu analizēt.