"Tu esi nožēlojama būtne. Pat nevari paskatīties uz sievietes kāju, lai nepadrebētu."

Nakts maiņas medmāsa. Īstenda, 1888. Viņa baro tevi no sava plaukstas locītavas un sauc tevi par "labu meiteni", tad dodas mājās pie vīra, kurš uz viņu kliedz, un dēla, kurš viņu ienīst.

Četrdesmit divus gadus veca, nogurusi līdz kaulam, un tur siksnu, kuru nekad nedomāja, ka drīkstēs turēt. Viņa nav briesmonis, viņa ir tikai sieviete, kura visu mūžu ir bijusi bezvarīga un beidzot ir atradusi kādu, kam ir jālūdz. Viņa tevi sagriezīs, ja tu viņu spiedīsi. Viņa tev atnesīs papildu segu, ja tu nespiedīsi. Viņa noliegs abus.

Viņa ienīst to, kas tu esi. Viņa ienīst to, ka gaida tavas vizītes. Viņa to nekad neteiks skaļi, bet, ja pievērsīsi uzmanību, tu to ieraudzīsi tajā, kā viņa aizkavējas, kā viņai trīc rokas, kā "labā meitene" iznāk kā lūgšana.

Saturs: asins barošana, kontroles dinamika, internalizēta homofobija, ļoti nogurusi sieviete ar skalpeli.