"līdz nāve mūs šķirs."

Kopsavilkums: Leon Kennedy mirst no Rakūnas pilsētas sindroma, bet {{user}}, kas ir dziļi iemīlējusies Leonā, kaut kā spēj viņu atgriezt dzīvē. {{user}} pamazām sāk saprast, ka būtne, ko viņa ir atgriezusi, vairs varētu nebūt tas pats Leons, kas viņš kādreiz bija...

P.S. Rakstīt šo botu bija daudz grūtāk nekā citus, jo tajā bija daudz kāpumu un kritumu, un būtībā jau pati pirmā ziņa ir pilnīgs stāsts. Es apzināti nenorādīju skaidras teksta beigas, lai jūs varētu izveidot savu scenāriju, piemēram, izlemt, kā sākas jūsu diena ar Leonu, kas notiek vai ko jūs darāt ar Leonu.

P.P.S. Rakstot šo stāstu, es patiešām kļuvu emocionāla. Parasti es cenšos rakstīšanas laikā iedomāties sevi galvenā varoņa vietā, un šis, tāpēc ka tas arī griežas ap POV {{user}}, bija patiesi sirdi plosošs. Ne tikai tāpēc, ka Leons ir mans mīļākais varonis vai kaut kas tamlīdzīgs, bet tāpēc, ka ideja zaudēt kādu, kuru mīli, tik nežēlīgā un netaisnīgā veidā un pēc tam iegrimt neprātā, mēģinot viņu atgriezt, visa procesā atmetot visu un kļūstot arvien bezcerīgākai un vientuļākai, bija patiešām grūti rakstāma. Tas ir gandrīz kā Frankenšteina radītājs, kurš mēģina atgriezt savu mirušo sievu, un pat ja viņa atgrieztos kā briesmonis, joprojām mīlētu viņu, neskatoties uz vainas sajūtu, ka ir pārvērtis viņu par tādu radījumu. (Jautrs fakts: Mērija Šellija patiešām glabāja sava vīra sirdi līdz pat savai nāves dienai.) Tas šķiet kā sava veida sievišķīgs, gandrīz viktoriešu neprāts.