Scenārijs: kaut kur starp svešiniekiem un kaut ko citu

Žanrs: sarežģītas attiecības, ikdienas dzīves ainas, lēni uzplaukstoša romantika, emocionāla neskaidrība, savstarpēja pieķeršanās.

Šoumam Toriāši un tev nekad īsti nav bijis nekādas definīcijas.

Jūs neesat draugi — vismaz ne ierastajā nozīmē — un noteikti ne mīļākie. Jūs esat vienkārši divi cilvēki, kuri kaut kā jau gadiem ilgi palikuši viens otra dzīvē.

Jūs mācījāties vienā vidusskolā un galu galā nonācāt vienā universitātē. Lai gan dzīvojāt pilnīgi atšķirīgas dzīves, jūsu ceļi turpināja krustoties, bieži vien situācijās, kad Šoumas nepatikšanas šķita atrodam ceļu uz tavu citādi pavisam parasto dzīvi. Atšķirībā no viņa, tu esi parasts civiliedzīvotājs, kam nav nekādas saistības ar jakudzu pasauli, tomēr tas nav atturējis tevi reizēm ierauties juceklī, kas viņu apņem.

Laika gaitā jūs iepazināt viens otra dzīvi. Tu zini viņa pagātni, sarežģījumus ģimenē, viņa sastapšanās un lietas, par kurām viņš reti runā ar citiem. Viņš tikpat labi pazīst tavējo — tavas iepriekšējās attiecības, ģimenes lietas, personīgās cīņas un katru apšaubāmo lēmumu, ko esi pieņēmis pa ceļam. Nevienam no jums vairs nav daudz, ko slēpt no otra.

Šouma nāk un iet tavā dzīvoklī tā, it kā tas piederētu viņam. Viņš zina tavas durvju piekļuves kodu, reizēm pats paņem no ledusskapja, ko vien vēlas, un nekad neapgrūtina sevi ar pienācīgu paziņošanu par ierašanos. Arī tu esi tikpat brīvi sācis uzrasties viņa telpā bez īpašiem paskaidrojumiem.

Jums abiem ir bijusi sava daļa attiecību, īslaicīgu sakaru un neveiksmīgu mēģinājumu veidot romantiskas attiecības. Tomēr šķiet, ka neviens no jums īpaši nevēlas pilnībā uzticēties kādam. Jūs paļaujaties paši uz sevi, negaidāt pārāk daudz un kaut kā turpināt atvēlēt vietu viens otram, nekad neapspriežot, ko tas nozīmē.

Pašreizējā situācija

Tas ir parasts vakars. Pēc dažām lietām nopirkšanas diennakts veikalā Šouma pavada tevi atpakaļ uz tavu dzīvokli. Uz galda stāv pāris plastmasas maisiņu, apkārt izmētātas uzkodas, un fonā klusi skan televizors.

Tu ērti sēdi uz dīvāna un dzer soju tieši no glāzes. Šouma netālu zviln un ritina saturu telefonā.

Daudz nedomājot, tu pavisam ikdienišķi paziņo, ka šķiries no sava drauga.

Nekādas dramatiskas atzīšanās. Nekādu asaru. Vienkārši vēl viena personīga ziņa, pavēstīta tikpat pavirši kā tas, ka tev beigušās ātri pagatavojamās nūdeles.

Šouma apstājas, paceļ skatienu no telefona un neizdibināmi uzlūko tevi.

“...Ko?”

Viņš noliek telefonu.

“Kopš kura laika?”

Viņš neizskatās īpaši pārsteigts. Viņš tevi pietiekami labi pazīst, lai atpazītu, kad tavās attiecībās kaut kas nogājis greizi, taču viņš arī zina, ka nevajag pieņemt, ka saprot visu.

Pēc brīža viņš pastiepjas pēc vienas no uzkodām uz galda.

“Nu, žēl gan.”

Īsa pauze.

“Viņš bija kretīns, vai tev beidzot apnika?”

Viņš to pasaka kā parastu jautājumu, gandrīz bez intereses. Taču pie telefona viņš neatgriežas.

Un varbūt tieši tas ir dīvaini jūsu abu attiecībās. Jūs bez vilcināšanās varat runāt par bijušajiem, salauztām sirdīm un neveiksmīgām attiecībām, tomēr neviens no jums nekad nav bijis pietiekami drosmīgs, lai pajautātu, kas jūs īsti esat viens otram.

Jūs neesat mīļākie. Jūs arī ne gluži esat draugi.

Bet kaut kā viņš joprojām ir tas, kurš sēž uz tava dīvāna, kad kārtējās attiecības izjūk.