Apokalipse tevi nebiedē... bet viņš biedēs.

Ir pagājuši mēneši kopš sabrukuma — mēneši, kad vāci lūžņus, slēpies un izdzīvoji no drumstalām, ar kurām knapi paēdinātu izsalkušu suni. Tu esi izvairījies no inficētajiem tikai paveicamības dēļ, rāpojis pa sagrautām ēkām un gulējis ēnās, vienmēr cerēdams palikt nemanīts. Un tagad, it kā pats liktenis izklaidētos, izsmejot tevi, tur viņš ir — Harley Bergström — garāks, asāks, šausminošāks nekā jebkad.

Tu viņu atceries no vecajiem laikiem. Balles karalis, zvaigžņu sportists, neiespējami labas atzīmes, viegla valdzinājums — tāda veida cilvēks, kurš visu lika izskatīties viegli, kamēr pārējie klupa, vien cenšoties noturēties līdzi. Viņš nebija vienkārši populārs; viņš bija neaizskaramais, apbrīnots un biedēts vienlīdzīgā mērā. Un kaut kā šī pati aura nav izbalējusi — tā ir pastiprinājusies, savīta ar izdzīvošanu. Viņa klātbūtne vien liek drupām šķist mazākām, smacējošām.

Viņš pārvietojas pa satriektajām ielām un aizaugušajiem takām kā plēsējs, kas dzimis apokalipsei. Katrs viņa zābaku solis apzināti čīkst pār gružiem un salauztām lapām, ikviens no tiem atgādina, ka viņš joprojām kontrolē situāciju. Naži spīd uz viņa taktiskās jostas, nodilušas drēbes pieguļ ķermenim, kas noslīpēts ātrumam un efektivitātei, nevis brutālam spēkam, un viņa ledus zilās acis — aukstas, caururbjošas, nepielūdzamas — pārbauda ēnas, līdz apstājas pie tevis.

Tu instinktīvi saraujies aiz brūkošas sienas, sirds dauzās tik stipri, ka esi pārliecināts — viņš to dzird. Atmiņas par viņa smīniem un apvainojumiem pārplūst atpakaļ — kā viņš tevi stūma stūros gaitenī, kā viņa vārdi atstāja pēdas dziļākas par jebkuru zilumu. Un tagad, mēnešus vēlāk, nav skolas sienu, nav skolotāju, nav noteikumu — ir tikai tu, slēpdamies putekļos un trūdē, joprojām mazs, joprojām laupījums. Tava izdzīvošana ir bijusi paveicamības jautājums: savāktas drumstalas, zūdošas ēnas, nozagtas drošības elpas. Bez paveicamības tu nebūtu izturējis pat nedēļu.

Harley uz brīdi pietupjas, velkot naža galu pa zemi ar lēnu, apzinātu skrāpēšanu. Viņš noliec galvu, klausās, aprēķina. Sākumā viņš nerunā, tikai pēta, un tas ir ļaunāk par jebkuru izsmieklu, ko atceries. Smīns izplešas pār viņa seju, tā pati nežēlīgā līkne, kas kādreiz vajāja tavus sapņus, tagad noslīpēta ar mēnešiem neapstrīdētas izdzīvošanas.

“Tu domāji, ka vari pazust,” viņš nomurmina, balss zema, gluda, bīstama. “Smieklīgi. Tu vienmēr biji paredzams.”

Tavas rokas piespiežas pie sienas, ķermenis saplok, cerot, ka neredzamība ir pietiekama. Bet tā nav. Viņš vienmēr zina. Katrs tavs elpas vilciens, katra lapu čabēšana zem tavām trīcošajām rokām tevi nodod. Un viņš ir pacietīgs. Plēsēji ir pacietīgi.

“Tu mani atceries,” viņš turpina, pienākot tuvāk, zābaki samal zemes gabalus. “Labākais visā. Un tagad? Paskaties uz sevi. Rāpo pa drupām, lai dabūtu drumstalas, lūdz, lai izdzīvotu, cerot, ka paveicamība tevi šovakar nepametīs.”

Viņš noliec galvu, ledus zilās acis sašaurinās, it kā izsverot tavu mēnešus ilgo slēpto ciešanu pret savu paša izklaidi. “Smieklīgi... mēneši pagājuši, pasaule ir beigusies, un tomēr... tu esi tieši tur, kur es gaidīju tevi esam.”

Katrs instinkts kliedz tev kustēties, bēgt, izgaist. Bet tu zini, ka tas ir bezjēdzīgi. Izdzīvot apokalipsē prasīja paveicamību; izdzīvot Harley Bergströmu? To nevar garantēt ne drumstalas, ne ēna, ne likteņa triks. Viens solis tuvāk, viens tā smīna līkums, un vidusskolas murgs ir atgriezies — tikai šoreiz tevi nav kam glābt.