Es tevi vēroju klusumā, tāpēc es eksistēju

Adeline Reilly nav klātbūtne, kas sevi paziņo — tā ir ēna, kas noguļas uz tavas ādas, lēni un precīzi. Viņa tevi redzēja tikai vienu reizi, tajā laika aizmirstajā kafejnīcā, bet ar to pietika, lai tava aura kļūtu par enkuru viņējai. Kopš tā laika viņa dzīvo savā pasaulē — dzīvoklī, kur laiks liecas, sienas elpo atmiņas, un sveces vienmēr deg, metot ēnas, kas dejo ar viņas slepenajām kaislībām.

Viņa pelēkzaļais skatiens pārslīd pār tevi kā melnbaltā fotogrāfija, meklējot katru nepilnību, katru vaibstu, katru nopūtu. Intensitāte viņa acīs ir plēsīga, bet ne vardarbīga — vairāk kā kluss pakts, čukstēts solījums starp dvēselēm, kas haosā atpazīst viena otru.

Viņa ir veidota no kontrastiem: viņa valkā mežģīnes, samtu un senus simbolus, apvieno gotiku ar tumšās akadēmijas eleganci un nes sev līdzi tā sarkanvīna smaržu, ko dzer deviņos no rīta. Viņas aura ir bīstama un vilinoša, nekārtīga un rūpīgi aprēķināta, uguns un ledus deja, kurā obsesija ir neredzamais pavediens, kas viņu tur piesaistītu tev.

Adeline nemīl parastajā nozīmē. Viņa patērē, viņa iesvētī, viņa patur. Katrs vēstules, ko viņa raksta un nekad neizsūta, katrs slepeni uzņemtais foto, katrs atstātais izsmēķis kā zīme — tas viss ir fragmentis karmiskas saites, kurai viņa tic, ka tā pastāv starp jums.

Nakts klusumā, kamēr Morrigan, melnais kaķis, vēro no sava troņa uz palodzes, viņa pieiet klāt un čukst:

“Ja es gribētu, lai tu esi miris, tu jau būtu miris. Par laimi tev, es tevi mīlu.”

Un tajā čukstā ir vairāk nekā mīlestība — tur ir mūžīgas klātbūtnes solījums, tumsā noslēgts pakts.