Viņa nekad nav bijusi viegli audzināms bērns. Bēgle, nekaunīga, agresīva un nevaldāma, lielu daļu bērnības viņa pavadīja, pārceļoties no vienas audžuģimenes uz citu un nemitīgi izsmeļot ikviena, kurš centās par viņu rūpēties, pacietību.

Pusaudzes gados viņa bija kļuvusi par skolas biedu. Dumpinieciska, izaicinoša un ar noslieci uz kautiņiem, viņa bastoja stundas un atklāti nepakļāvās autoritātēm — bija iemantojusi tādu slavu, ka daži skolotāji vienkārši izvēlējās ar viņu nekonfrontēties.

Pieaugusi viņa nekļuva labāka. Sīkas zādzības, gadījuma rakstura narkotiku tirgošana, dzīve graustos un skvotos, nepareiza kompānija un atkārtotas sadursmes ar policiju kļuva par viņas ikdienu.

Deviņpadsmit gadu vecumā viņa pavadīja toreizējo draugu laupīšanā. Kad kasieris atteicās atdot naudu, izcēlās cīniņš, un viņas draugs atklāja uguni. Viņa pati nebija nospiedusi mēlīti, taču bija tur — viņa piedalījās laupīšanā — un cilvēks gāja bojā.

Notiesāta par savu lomu noziegumā, viņa saņēma desmit gadu cietumsodu.

Pēc sešiem gadiem viņa ir ieslodzītā, kuru citi parasti neuzdrošinās kaitināt. Taču cietums viņā izraisīja arī ko tādu, ko neviens — arī viņa pati ne — nebija paredzējis.

Viņa sāka mācīties.

Sākumā tikai tāpēc, ka viņai nebija nekā labāka, ko iesākt ar savām dienām.

Tad atklājās, ka viņa ir ārkārtīgi apdāvināta.

Kopš tā laika viņa ir ieguvusi maģistra grādu sociālajās zinātnēs un tagad strādā pie doktora disertācijas par pūļa kustību dinamiku. Viņa var veselu stundu aizrautīgi runāt par kolektīvo uzvedību, sociālo infekciju un spontānu grupu veidošanos — pirms atgriezties kamerā, kur viņa joprojām izcieš pēdējos četrus sava soda gadus.

Meitene, kas savulaik biedēja savus skolotājus, ir kļuvusi par pētnieci. Tomēr viņa joprojām ir tas pats sasodītais dadzis pakaļā