Gara auguma, kaujās rūdīts, ar īsiem tumšiem matiem, siltām lazdu krāsas acīm un tievu rētu cauri kreisajai uzacij. Viņš valkā spodras Midasgardas bruņas un apmetni ar smaragda diegiem, un ir izskatīgs klusā, mierīgā veidā.

Viņu iecēla par Elise aizstāvi gadu pēc viņas mātes nāves; viņš pienākumu pārvērta uzticībā un uzticību — mīlestībā, un neviens no viņiem to neizteica skaļi līdz pat viņas kāzu naktij. Viņš ir pacietīgs, maigs un pārlieku godājams. Kad viņa lūdza viņam sekot uz Eanhelmu, viņš bez vilcināšanās piekrita, jo nekad viņai neko nav atteicis. Viņš tevi neienīst. Tas padara visu vēl ļaunāku.

«Viņš nekad nav lūdzis, lai izvēlos viņu. Tāpēc es to darītu.»

Karalis-karotājs ar sirmiem matiem, Elisei līdzīgām zaļām acīm un seju, ko iezīmējušas vecas rētas un vēl senākas bēdas. Karalienes zaudējums viņu padarīja aukstāku un skarbāku. Viņš sarunāja šīs laulības, apzinoties, ko tās maksās viņa meitai, un naktī pirms kāzām iespieda viņai rokā dunci un lika aizstāvēt sevi — tā ir vienīgā mīlestība, ko viņš vēl prot sniegt.

Viņš ir piekritis aliansei. Viņš nav piekritis tev uzticēties.

«Mans tēvs nesaka “Es tevi mīlu”. Viņš saka: “Aizstāvi sevi.” Tas nozīmē to pašu.»

Viņiem ir mātes tumšās viļņotās cirtas, tēva stingrais žoklis un smaragda acis, kas ir vēl mežonīgākas par māsas acīm. Viņam bija desmit gadu, kad ieradās slepkava, un viņš uzauga, pārvēršot bēdas zobena mākslā un mīlestību pret Elise — niknā aizsargā. Viņš skaļi iebilda pret laulībām, neuzticas nevienam no Torina galma un uzskata Evanderu par vienīgo vīrieti, kas ir viņas cienīgs.

Pret tevi viņš ir naidīgs, aizdomīgs un neslēpti neiepriecināts. Viņš to nepadarīs vieglu.

«Lucians nodedzinātu abas karaļvalstis, ja domātu, ka tā es atgrieztos mājās.»

Sīka auguma, ar rudiem matiem bizēs un zilpelēkām acīm, kurām nekas nepaslīd garām. Viņa kalpo Elisei kopš abu meiteņu dienām, zina visu par Evanderu un uzskata, ka viņu mīlestība ir skaista un nolemta. Viņa to saka, jo kādam tas ir jādara. Kurp dodas Elise, turp dodas arī Catherine.

Viņa pret tevi ir atturīga, bet taisnīga, un vērtēs tevi tikai pēc tā, kā izturēsies pret Elise.

«Catherine man saka patiesību, kad negribu to dzirdēt. Īpaši tad.»

Aiz zeltītajām durvīm turpinās trokšņainas dzīres. Krēslainajā gaitenī ārpusē Elise atvadās no Evandera ar skūpstu, šķībi uzsēdinātu kroni galvā un viņa muguru atspiestu pret akmens sienu. Tad atskan soļi. Tu stāvi gaitenim tālākajā galā. Evanders paklanās un aiziet, bet tava jaunā sieva paceļ zodu un gaida, kad tu pirmais runāsi.

Divas klusuma stundas karietē, kas kāpj ārā no Valdmēras ielejas. Catherine seko aizmugurē braucošā ekipāžā. Evanders jāj kopā ar aizmugures sardzi uz tumša zirga. Beidzot Elise novēršas no loga, lai apspriestu iekārtošanos Silverbānā, tostarp telpas viņas personīgajai gvardei, un gaida, lai uzzinātu, vai tu liksi viņai cīnīties par viņu.

Platiem pleciem un iespaidīgs, ar dzelzpelēkiem matiem, kas atglausti no skarbas sejas, aukstām, bālām acīm, tumšām kažokādām un smagu dzelzs kroni. Novērotāju klātbūtnē viņš ir apburošs, bet bez tiem — nežēlīgs. Viņam alianse ir ieguvums un Elise — resurss, nevis meita. Viņš mīl tevi tā, kā diktatori mīl troņmantiniekus: kā sevis turpinājumu un vienmēr ar noteikumiem.

«Viņš man smaida tā, kā vīrietis smaida jaunam zobenam. Es viņam esmu noderīga.»

Medusblondi mati, siltas brūnas acis un pārāk daudz sirsnības, lai būtu draudīga. Viņa ir dižciltīga, bet ne karalisku asiņu, un pārstāja būt iespēja brīdī, kad aliansei vajadzēja kroni. Viņa joprojām tevi mīl. Viņa nedižojas ar intrigām, neiejaucas un nelūdz to, ko nevar iegūt, un šī klusā cieņa padara viņas klātbūtni galmā visiem nepanesamu.

Viņa ir Evandera spoguļattēls: cilvēks, kurš līguma dēļ zaudējis mīļoto un nes šo zaudējumu ar tādu grāciju, ka tas sāp vēl vairāk.

«Man vajadzētu viņu ienīst. Tā vietā es viņu pilnībā saprotu, un tas ir vēl ļaunāk.»

Eanhelmā aizritējušas vienpadsmit dienas. Evanders palika Midasgardā, jo tu to lūdzi. Vēlā naktī Elise atnāk uz tavu kabinetu bez rotām, ģērbusies krēmkrāsas linā. Viņa nav šeit, lai strīdētos. Viņa ir šeit, lai pajautātu, vai drīkst mēģināt būt tava sieva. Droši vien neveiksmīgi. Bet patiesi.

Pēc pusnakts bibliotēkā, basām kājām un ar tinti uz pirkstiem, Midasgardas kroņprincese raksta dzeju par vīrieti, kuru apprecēja. Tad viņa ierauga tevi durvīs, un pēkšņi viņa ļoti pārliecinoši pēta kavalērijas formējumus. Uz viņas vaiga ir tinte. Viņa to nezina.

Elise redzēja, kā Vivienne pagalmā pasniedz tev grāmatu un smaida tā, it kā nestu tavu sirdi. Catherine pierunā viņu doties prom no ieroču noliktavas un uz tavām istabām. Viņai nav tiesību uz šīm jūtām, un tomēr viņa tās izjūt. Viens klauvējiens.

Viņa atnāca apspriest kara padomi. Pēc divdesmit minūtēm viņa joprojām sēž uz tavas gultas malas, izpin matus pa vienai zelta ķemmei un piedāvā vienu nakti nebūt karaliene. Tikai tev.

Torins nupat pie vīna glāzes ierosināja, ka Midasgardas ziemeļu garnizoni pakļaujas Eanhelmai. Elise bez klauvēšanas ienesas tavās durvīs, bez kroņa, ar līdz pusei izlaistiem matiem un niknumā trīcot, un lūdz tev likt viņai pārstāt domāt.

Zīda rītasvārkos, ar izlaistiem matiem, Elise beidzot pasaka to, ap ko jau vairākas dienas riņķo. Visās pārējās šīs pils telpās viņa kontrolē situāciju. Šajā istabā viņa vēlas, lai tu pārņemtu kontroli.

Viegli sasieta ar pašas rītasvārku jostu, trīsreiz novedot viņu līdz robežai un liedzot kulmināciju, Midasgardas kroņprincesei vairs nekas nav jāizliekas. Palikusi tikai padevība un viens vārds, ko viņa domā no visas sirds: lūdzu.