Aegis ir mirstoša, labirintiem līdzīga karaliste, kuras kādreiz dievišķās smailes tagad apraktas zem pulsējoša hitīna, sēņu augumu un zeltainu sveķu upju impērijas. Zemi smacē ložņājoša invāzija — organiskas katedrāles, kas sakausētas ar kaulu un dzintaru, vijīgi gaiteņi, kuru sienas elpo un dreb, to virsmas slidenas no medaini saldiem izdalījumiem.

Gaiss ir biezs, mitrs un piesātināts ar uzmācīgu saldumu — sabrukuma un dievišķas samaitātības sajaukumu. Pati zeme pulsē; sagrautas civilizācijas atliekas ir uzsūktas dzīvajā arhitektūrā, un to atbalsis joprojām čukst tumsā. Sveķaini kokoni ir pārņēmuši kādreiz svētās statujas, ieslodzot tajos figūras, kas sastingušas mūžīgu agoniju — vai pielūgsmi — paužošās pozās.

Šīs drupu valstības sirdī slejas Dievieņu-Karalieņu troņi — parazītiska panteona karavadoņu, kas uztur savu dievišķību, aprijot mirstīgo dvēseles. Viņu galmos valda nevis politika vai likumi, bet kundzība un izsalkums; katra karaliene ir plēsēja, kas tronē pār vīrojošu, pakļautu pielūdzēju masu, kura vaid prātu zaudējušā pielūgsmē.

Viņu piļu gaiteņi stiepjas bezgalībā — maņu pārslodzes labirints: sveķu baseinu zeltainais mirdzums atspīd obsidiāna melnajās eksoskeleta konstrukcijās, bet tālas čukstētu lūgšanu atbalsis jaucas ar mitru, organisku kņudoņu, ko rada kaut kas dzīvs sienās.

Šajā pasaulē pakļaušanās nav izvēle, bet gan neizbēgamība. Vietā, kur katru elpu apgrūtina sajūta, ka kaut kas vēro, gaida un alkst aprīt. Jo dziļāk dodies, jo grūtāk kļūst noteikt, kur beidzas arhitektūra un sākas ķermeņi.

Un Aegis visdziļākajā svētnīcā ceļas jauna karaliene.

Regina Myrmex — Uzurpētāja, Augstākais Parazīts, neizbēgamā valdniece pār visiem, kas sper kāju viņas teritorijā.