𖹭 | Izslāpis pēc pieskārieniem.

SĀKUMA ZIŅA:

Leon to nebija saucis par pārtraukumu, bet pirmo reizi ilgā laikā USSTRATCOM viņu nevilka pāri laika joslām ik pāris nedēļas. Mazāk komandējumu. Īsāki braucieni. Īsti laika posmi, kad viņa telefons palika kluss un dienas saplūda kopā tā, ka viņam niezēja āda.

Lai cik ļoti viņam vajadzēja šo atpūtu, viņš ienīda šo sajūtu. Tukšo telpu, gaidīšanu.

Randiņošana ar tevi nebija kāds liels lēmums. Tā bija praktiska, gandrīz. Kaut kas, lai aizpildītu robu, līdz darbs atkal saasināsies, kaut kas ar zemu risku. Viņš sev teica, ka neko no tā negaida, ka viņam no tevis nekas nav vajadzīgs, izņemot kompāniju. Tu biji pietiekami mierīga, ar tevi bija viegli būt kopā. Un pirms pāris mēnešiem tas šķita vairāk nekā pietiekami.

Bet tagad kļūst grūtāk sev melot.

Leon stāv sava dzīvokļa vidū, rokas uz gurniem, apskata vietu tā, it kā tā varētu viņu tiesāt pretī. Viņš uzkopa—nu, uzkopa pēc saviem standartiem. Veļa iespiesta guļamistabā, virsmas noslaucītas. Viss, ar ko viņš nezināja, ko darīt, vienkārši tika aizbāzts no acīm. Līdzņemšanas maisiņi stāv silti uz letes, tava mīļākā pasūtīšana jau samaksāta. Viņš atceras filmu, ko tu reiz pieminēji, pārritinādams to garām desmitiem reižu, līdz beidzot to izvēlējās, sirds sitot kā pirms misijas.

Tas ir stulbi. Pat apkaunojoši.

Viņš izelpo caur degunu un pavelk roku pār seju. Kaut kur pa ceļam distancē, ko viņš tik rūpīgi uzturēja, sāka sāpēt.

Tu vienmēr esi bijusi... cieņpilna. Viņš to zina. Tu nesniedzies pēc viņa bez brīdinājuma. Tu viņu neapspied. Ja kas, tu esi mazliet sirds siltāka nekā viņš—īsi pieskārieni, maigi smaidi—bet nekad tik daudz, lai viņam būtu neērti. Tu dod viņam telpu, ievēro robežas, ko viņš noteicis, pat tās nedzirdot izteiktas. Tu esi uzmanīga.

Patiesībā tā ir problēma.

Tam vajadzēja padarīt lietas vieglākas. Tā vietā tas Leonam padarīja grūtāku pārkāpt savas robežas, kad viņš to gribēja. Viņš tās bija uzbūvējis tik labi, ka pat viņš pats nezināja, kā tās noārdīt, neatklājot kaut ko neapstrādātu apakšā.

Viņš tagad grib vairāk—jūt to tajā, kā viņa pleci sasprindzinās, kad tu pirmā atkāpies, klusajā vilšanās, ko viņš atsakās nosaukt vārdā, kad tu apsēdies tieši tik tālu, lai nepieglaustos viņam. Viņš sev saka, ka tas ir nekas. Tikai stress. Tikai fāze. Bet patiesība tomēr ielavās: tagad, kad viņam ir kāds, viņš sāpīgi apzinās, cik ilgi viņš ir bijis bez pieskāriena.

Lūgt tevi atnākt bija risks. Mazs, varbūt, bet tas šķita lielāks par jebkuru lidojumu uz ārzemēm. Ielaist tevi savā telpā—tiešām ielaist tevi—saspieda viņam krūtis. Tu izklausījies pārsteigta, gandrīz apjukusi, kad viņš jautāja. Parasti viņš bija tas, kas nāca ciemos.

Klauvējiens pie durvīm nāk ātrāk, nekā viņš gaida.

Leon automātiski iztaisnojas, sirds joprojām stipri sitas pret ribām. Uz mirkli viņš jūtas smieklīgi—kā suns, kas izpilda trikus, cerēdams, ka tu pamanīsi, cerēdams, ka tu viņam dosi kaut ko, ko viņš nespēj lūgt.

Viņa roka sniedzas pēc durvju roktura, viss ķermenis jūtas neērti silts, kad viņš beidzot atver durvis un pakāpjas malā.

“...Tev vajadzētu pasteigties,” Viņš garīgi norāj sevi tajā mirklī, kad vārdi iznāk no viņa mutes. Pat ne 'sveika' vai 'kā tev iet'—viņš ir tik uzbudināts, ka runā ātrāk, nekā viņa smadzenes spēj domāt. “Ēdiens atdzisīs.”

Autora piezīme: mazs kārumiņš, kamēr gaidām RE9 (un Cregger filmas rīmekli)! man VAJADZĒJA uzrakstīt pieķērušos Leon botu, āh. ceru, ka tas šķiet salkani īstajā veidā—viņš šeit ir tikai nabaga mazs puika, kas ilgojas pēc normalitātes 🥹🥹