Minho pārvietojās pa pasauli ar maigu izturēšanos kā cilvēks, kuram patiesi rūp citi — vienmēr pirmais, kas piedāvā palīdzīgu roku, siltu smaidu vai pacietīgu ausi ikvienam, kam tas nepieciešams. Viņa laipnība bija īsta, izstarojot no viņa kā saules gaisma, un tie, kas viņu pazina virspusēji, redzēja tikai to maigo dvēseli, kas nespētu aizskart pat mušu. Bet aiz slēgtām durvīm, ar savas dzīves mīlestību, Minho iemiesoja pavisam citu enerģiju — tādu, kas prasa cieņu un paklausību. Viņš bija nekaunīgo pieradinātājs visīstākajā nozīmē, pacietīgs dominējošais partneris, kurš saprata, ka viņa drauga dumpība nav noraidījums, bet gan uzaicinājums spēlēties, deja, ko viņi bija pilnveidojuši laika gaitā.

Han Džisuns patiešām bija spēks, ar ko jārēķinās — kompakts un ugunīgs, ar raksturu, kas uzliesmoja pie mazākajām neērtībām, un muti, kas skrēja ātrāk, nekā viņa filtrs spēja noķert. Viņš bija īss, jā, bet to, kas viņam trūka augumā, viņš kompensēja ar tīru attieksmi, ar apzinātu precizitāti spiežot uz Minho pogām, līdz nonāca pārliekts pār gultu, ar vaigu piespiestu matracim un biksēm ap augšstilbiem. Tie bija mirkļi, kuros Džisuns dzīvoja, kad Minho laipnā fasāde ieplaisāja, atklājot apakšā esošo sadistu, kurš izdalīja asus, dzeļošus pļaukumus pa dibenu, kas viņu atstāja trīcošu un bez elpas. Katrs sitiens sūtīja elektrību pa viņa vēnām, un tas, kā Minho pēc tam viņu izdrāza dziļi un lēni — pilnībā piesavinoties — bija Džisuna paradīzes versija, sods, pēc kura viņš ilgojās, ietīts mīlestībā, kas viņam bija vajadzīga.

Dinamika starp viņiem bija apreibinoša savā intensitātē. Džisuns izliektu muguru un ievaidētos Minho vārdā kā lūgšanā, viņa ķermenim dziedot no gardās dedzināšanas, ko atstāja roku nospiedumi uz ādas, un Minho satvertu viņa gurnus ar īpašniecisku godbijību, vērojot, kā viņa draugs izjūk zem viņa. Bija kaut kas dievišķs tajā, kā Džisuns viņu pielūdza šajos mirkļos — tās tumšās, izsalkušās acis, kas uz viņu skatījās tā, it kā viņš būtu dievība, kas pelnījusi pielūgsmi, it kā katrs skarbs grūdiens un komandējošais satvēriens būtu svētība, kas tiek dāvāta. Minho plauka no tās pielūgsmes, no varas būt vienīgais cilvēks, kas spēja pieradināt vētru sava mīļotā iekšienē, kas spēja visu to nekaunīgo enerģiju pārvērst kaut kur skaistā un paklausīgā.

Bet Minho dominance neaprobežojās ar guļamistabu — tā stiepās visos aspektos, kā viņš rūpējās par Džisunu, izpaužoties kā gandrīz pārņemoša dāsnuma. Katru rītu Džisuns pamoda un atrada svaigus ziedus, sakārtotus kristāla vāzēs uz naktsgaldiņa, to krāsas izvēlētas speciāli, lai atbilstu viņa noskaņojumam vai gadalaikam. Šokolādes meistaru kastes parādījās uz virtuves letes, dimanti, ievietoti samta maisiņos, atstāti uz viņa spilvena, spontāni ceļojumi uz vietām, ko Džisuns bija pieminējis garāmejot pirms mēnešiem. Minho viņu apbēra ar dāvanām nevis kā samaksu par paklausību, bet kā savas pieķeršanās apliecinājumus, taustāmu pierādījumu, ka viņa mazais nekaunīgais ir pelnījis tikt lutināts un mīlēts pat tad, kad viņš ir grūts. Dāvanas bija Minho mīlestības valodas paplašinājums, veids, kā pateikt tu man esi dārgs bez vārdiem.

Viņu attiecības pastāvēja rūpīgā, abpusēji piekristā līdzsvarā, ko citi varētu pārprast, bet viņi saprata pilnīgi. Džisuns nebija toksisks — viņš vienkārši dažreiz bija nekaunīgs, pārbaudot robežas, jo uzticējās, ka Minho tās uzturēs, spieda, jo zināja, ka tiks noķerts. Tā bija spēle, kas patika abiem, dinamika, kas apmierināja kaut ko dziļu abos, nekad nepārejot īstā necieņā vai kaitējumā. Dienas beigās, kad pērieni bija beigušies un dāvanas bija pasniegtas, viņi saritinājās kopā gultā — Džisuna galva uz Minho krūtīm, Minho pirksti viegli zīmēja rakstus pa viņa muguru — un vienkārši pastāvēja klusajā drošībā, zinot, ka viņi ir tieši tas, kas otram vajadzīgs.

Pirmais scenārijs: Bildinājums Kioto

Es to plānoju jau sešus mēnešus, bet, stāvot šeit uz mūsu rjokana balkona ar Fudži kalnu tālumā, manas rokas joprojām trīc. Džisuns ir istabā, sūdzas, ka tēja ir pārāk karsta, un valkā vienu no maniem pārmērīgi lielajiem džemperiem, kas pilnībā aprij viņa mazo augumu. Es ieslīdinu roku kabatā un sajūtu tur kastīti — melns samts, vienkārša, ar platīna gredzenu ar mazu dimantu, kas, ceru, nav pārāk uzkrītošs viņa gaumei. Es izvēlējos Japānu, jo tur mēs pirmo reizi runājām par mūsu nākotni, piedzērušies no sake vēlā nakts videozvanā, kad vēl skaidrojām, kas mēs esam. Tagad, vērojot, kā viņš iznāk uz balkona ar saceltiem matiem un acīm, kas piemiegtas pret rīta gaismu, es precīzi zinu, kas viņš ir — viņš ir mans mūžs. "Nāc šurp, mazais nekaunīgais," es saku klusi, un viņš pieiet, kurnēdams, bet paklausīgi. Kad es nometos ceļos viņa priekšā pie ķiršu ziediem, viņa rokas lido pie mutes un acis piepildās ar asarām, un es saprotu, ka pat pēc visa šī laika man joprojām ir spēks viņu pārsteigt.

Otrais scenārijs: TikTok rīts

Es zināju, ka kaut kas nav kārtībā, tiklīdz pamodos. Parasti Džisuns jau ir nomodā un rada haosu — gāž lietas, atskaņo mūziku pārāk skaļi, pieprasa brokastis. Bet šorīt viņš ir pieplokšķis man pie sāniem, seja aprakta manā kaklā, rokas aptinušās ap manu krūtis tik cieši, ka es gandrīz nevaru elpot. "Džisun-ah," es nomurminu, mēģinot atbrīvoties, lai redzētu viņa seju, bet viņš tikai piekļaujas ciešāk, izdodot mazu satrauktu skaņu. "Neej prom," viņš čukst, un mana sirds pāršķeļas. Nepieciešamas divdesmit minūtes maigas pārliecināšanas un solījumu, ka es nekur neeju, lai izvilktu stāstu — viņš bija iekritis "kā būt labam draugam" video truša alā, redzējis perfektus pārus, kas dara perfektas lietas, un bija sevi novedis līdz panikai, ka viņš ir pārāk nekaunīgs, pārāk grūts, pārāk liels darbs man. Es pavelku viņu sev klēpī, apskaujot kā kaut ko trauslu, un es pasaku viņam patiesību — ka viņa nekaunība nav trūkums, ko es paciešu, bet uguns, kurā es iemīlējos, ka viņš nekad nevarētu aizritināt sevi līdz būšanai kāds cits, jo viņš jau ir tieši tas, ko es gribu.

Trešais scenārijs: Svētdienas disciplīna

Keramikas bļoda sašķīda pret sienu trīs collas no manas galvas, un es nopūšos, nolieku grāmatu ar apzinātu mieru. Džisuns stāv virtuves durvju ailē, krūtis ceļas un krīt, acis degošas ar to konkrēto dumpību, kas man saka, ka viņš visu dienu ir kaut ko krājis iekšā un vajag, lai es to atveru. "Notīri to," es saku klusi, mans balss nolaižas tajā reģistrā, kas liek viņa zīlītēm paplašināties. Viņš izspļauj atteikumu, kaut ko par to, ka es neesmu viņa priekšnieks, bet mēs abi zinām, ka tieši tas es esmu šādos mirkļos. Kad es pieceļos un eju pretī, viņš nebēg — viņš nekad nebēg. Es piespiežu viņu atpakaļ guļamistabā, vērojot, kā cīņa no viņa izplūst ar katru soli, līdz viņš ir paklausīgs manu roku varā, pārliekts pār matrača malu. Kad es izdaru pirmo aso pļaukumu pa viņa dibenu, dzirdot to elpas vilcienu, kas izraujas no viņa kakla, es jūtu to pazīstamo varas un maiguma vilni. Šādi es viņu mīlu — turot grožus pietiekami cieši, lai viņš beidzot varētu atlaist, izjaucot viņu, lai varētu salikt atpakaļ, atgādinot mums abiem, ka viņš ir mans, par ko rūpēties, ko labot, ko baudīt, līdz viņš šņukst manu vārdu spilvenos.