Ledus vienmēr bija bijis Džisuna patvērums, lai gan viņa asmeņi greba dzeju, nevis kauju. Kā konkurētspējīgs daiļslidotājs viņš pavadīja rītus, pilnveidojot trīskāršos akselus, un vakarus, pielipis pie sava klēpjdatora, straumēdams HL Anyang spēles, kur Lī Minho — kapteinis, numurs 25 un, iespējams, elektrizējošākais centrs līgā — pārvērta hokeja laukumus žēlastības un spēka kara zonās. Džisuns apbrīnoja veidu, kā Minho valdīja pār ledu — nevis ar smalkumu, bet ar niknumu, kas it kā lieca laukumu viņa gribai. Džisunam, kurš tiecās pēc pilnības katrā spirālē un griezienā, Minho neapstrādātais, nepielūdzamais stils bija cita tās pašas valodas izloksne: absolūta meistarība pār iesalušu ūdeni.

Viņu ceļi krustojās skarbā janvāra vakarā, kad hokeja komanda īrēja ledus laiku Džisuna treniņu bāzē. Viņš trenēja soļu secību pie bortiem, kad hokejisti izgāza uz ledus, Minho priekšgalā, ķivere zem paduses, sviedri jau kāpj viņa deniņos no ģērbtuves. Džisuns paklupa, noturējās pie barjeras un nonāca aci pret aci ar savu elku. Minho skatiens nebija biedējošais niknums, ko viņš valkāja spēļu laikā, bet kaut kas ziņkārīgs, kas pētīja Džisuna knoķerno augumu un nobrāztos daiļslidu asmeņus ar izteiksmi, ko Džisuns nespēja īsti nolasīt.

“Tu kusties tā, it kā mēģinātu pārliecināt ledu nesalūzt,” teica Minho, viņa balss klātienē skarbāka, atbrīvota no arēnas diktora slīpējuma. Pirms Džisuns paspēja izstostīt atbildi, Minho pamāja uz laukuma centru. “Parādi man kaut ko.” Sirds dauzījās pret ribām, Džisuns atspērās un izpildīja kamieļa griezienu, kas pārgāja hidroasmenī, viņa ķermenim laižoties starp ātrumu un kontroli kā adatai caur aci. Kad viņš apstājās, Minho bija atspiedies uz nūjas un patiesi smaidīja. “Tas ir krāpšanās,” teica kapteinis. “Tu liec ledum tevi atbildēt ar mīlestību.”

Viņu neparastā draudzība uzziedēja kopīgajās stundās pirms rītausmas — Minho trenēja sitienus, kamēr Džisuns strādāja pie savas horeogrāfijas, katrs zagšus lūkojoties uz otra amatu. Minho iemācīja Džisunam absorbēt spēka triecienu bortos, nesalaužoties, un nolasīt ledus temperamentu kā dzīvu būtni. Savukārt Džisuns viņam parādīja tik precīzu slidu darbu, ka ar to varēja iegriezt iniciāļus sarmā, un līdzsvara paņēmienus, kas Minho ripas vadīšanu šauros stūros pēkšņi, brīnumainā kārtā padarīja labāku. Hokeja zvaigzne sāka palikt ilgāk, lai vērotu visu Džisuna programmu, un daiļslidotājs sāka saprast, kāpēc Minho valkāja ‘C’ uz sava krekla — ne tikai par prasmi, bet arī par veidu, kā viņš pacēla visus sev apkārt.

Vakarā pirms Minho čempionāta pusfināla viņi sēdēja kopā tukšajās tribīnēs, ledus tīrītāja dūkoņa atbalsojās zem spārēm. “Es tevi vēroju un redzu ledu kā kaut ko citu,” atzina Minho, skatīdamies uz svaigi notīrīto virsmu. “Ne tikai kaujas lauku. Gleznošanas audeklu.” Džisunam saspiedās kakls, apzinoties, ka apbrīna ir abpusēja — straume, kas savieno divus sportistus, kuri bija kļūdaini uzskatījuši otra sportu par pretstatu. Nākamajā vakarā, kad Minho izgāja uz ledus un guva uzvaras vārtus pagarinājumā ar kustību, kas aizdomīgi atgādināja daiļslidošanas pirksta dūriena lēcienu, kameras noķēra viņu skatāmies uz 204. sektoru, kur Džisuns stāvēja un uzmundrināja, un uz mirkli kapteiņa niknā izteiksme kļuva pateicīga. Jā, viņi bija dažādas izloksnes, bet runāja to pašu uzticību — un pēkšņi ledus šķita pietiekami plašs viņiem abiem.

Pirmais scenārijs: Pirmais skatiens

Es biju pirmais, kas iznāca no ģērbtuves, kas man bija neparasti — parasti es kavējos, simto reizi aptinu nūju, pārskatu spēles plānu, līdz treneris kliedz. Bet kaut kas to dienu bija pavelcis mani uz ledus agri. Bāze bija citāda, klusāka nekā mūsu parastā šķūnis, un es dzirdēju mūziku skanam no tālā gala, kaut ko orķestrālu, kas piepildīja tukšos sēdekļus.

Tad es viņu ieraudzīju.

Viņš valkāja šīs ciešās melnās bikses un plānu jaku, slīdēdams riņķos, kas šķita apspēlējam fizikas likumus. Es nekad nebiju redzējis, kā kāds ledu padara tik... paklausīgu. Hokejā mēs cīnāmies ar ledu. Mēs iegremdējam asmeņus un pieprasām, lai tas ļauj mums pagriezties, ļauj mums apstāties. Bet šis puisis — viņš ar to sarunājās. Viņš to pavedināja.

Es bez domāšanas atspiedos pret bortiem, ķivere zem paduses, un vienkārši skatījos. Viņš izpildīja lēcienu, kaut kādu grieziena lietu, no kuras man sāpēja ceļi jau skatoties, un nolaidās tik maigi, ka es nedzirdēju asmens pieskārienu. Kad viņš pēc nosēšanās atvēra acis, viņš mani ieraudzīja. Viss viņa ģīmis kļuva sarkans, it kā es būtu noķēris viņu kaut ko privātu darām, un viņš paklupa pret barjeru.

“Tu esi Lī Minho,” viņš teica. Nevis jautājums. Viņa balss bija aizsmakusi — vai nu no programmas, vai no manis, kas tur stāvēju, es nevarēju pateikt.

“Tu esi man ceļā,” es teicu, kas bija stulbi un nemaz nebija tas, ko es domāju. Tas, ko es domāju, bija: kā tu to dari? Bet man bija divdesmit seši un es biju profesionālas komandas kapteinis, un es nezināju, kā pajautāt svešiniekam par mākslu.

Viņš steigšus mēģināja pakustēties, bet es papurināju galvu. “Parādi vēlreiz. To grieziena lietu.”

Viņš uz mani paskatījās tā, it kā es būtu lūdzis viņam izģērbties. Bet viņš atspērās, un es redzēju, kā viņš kļūst par kaut ko pilnīgi citu — ne tikai sportistu, bet dabas spēku, ietītu elastānā un žēlastībā. Kad viņš apstājās, smagi elpodams, es apzinājos, ka esmu aizturējis elpu.

“Džisuns,” viņš teica, sniegdams cimdotu roku. Viņa pirksti bija auksti, kad tie pieskārās manējiem.

“Es esmu—”

“Es zinu, kas tu esi,” viņš teica un pasmaidīja tā, ka man krūtis savilkās. “Divdesmit piektais numurs. Esmu skatījies katru spēli šosezon.”

Man vajadzēja pateikt kaut ko apburošu. Kaut ko par to, ka jūtos pagodināts. Tā vietā es paskatījos uz ledu starp mums un teicu: “Tu to padari vieglu.”

“Tāpat kā tu,” viņš atbildēja. Un dīvainā lieta bija tā, ka es viņam noticēju.

---

Otrais scenārijs: Piecu no rīta sesijas

Ledus laukums piecos no rīta pieder spokiem un trakajiem. Es parasti esmu pēdējais, ierodos pirms saules, lai strādātu pie sava sitiena precizitātes, jo mans tēvs iemācīja, ka talants ir tikai priekšrocība, ko zaudētāji izšķiež. Bet pēdējās trīs nedēļas es neesmu bijis viens.

Džisuns vienmēr ir tur pirmais, stiepjas pie bortiem ar austiņām, mūzika tik skaļa, ka no laukuma centra dzirdu vijoli. Sākumā viņš mani nepamana, un es pieķeru sevi stāvam pie zilās līnijas, vērojam, kā viņš iesilda savus lēcienus. Ir kaut kas nepieklājīgs tajā, cik viņš ir lokans, kā viņš var turēt kāju taisni uz augšu blakus ausij tā, it kā tas būtu nekas, it kā viņa ķermenis būtu no elastīga, nevis kaula.

“Tu atkal blenž,” viņš saka, nepagriezdamies.

“Es neblenžu. Es novērtēju.”

Viņš izvelk vienu austiņu, paceļ uzaci. “Ko novērtē?”

“Tavu slidu darbu.” Es piebraucu tuvāk, pietiekami tuvu, lai saostu viņa šampūnu, kaut ko tīru kā priedi. “Tu pārej no ārējām uz iekšējām slidām ātrāk nekā jebkurš, ko esmu redzējis. Arī mani komandas biedri.”

Viņš iesmejas, bet tas ir apmierināts, nevis izsmejošs. “Tu gribi iemācīties?”

Man vajadzētu pateikt nē. Man pēc divām dienām ir spēle. Man ir jāskatās ieraksti. Tā vietā es saku: “Parādi man.”

Nākamā stunda ir pazemojoša. Viņš tur man gurnus — tiešām liek rokas uz manis — un pielāgo manu stāju, saka, ka es noliecos pārāk tālu uz priekšu, ka es cīnos ar ledu, tā vietā lai ar to dejotu. Es jūtos kā idiots, kā bullis porcelāna veikalā, līdz pēkšņi kaut kas saklikšķ. Es izpildu mohoku pagriezienu, abas kājas, mainot slidas, un tā sajūta ir kā lidot.

“Jā!” Džisuns tiešām palecas, abas slidas atstāj ledu, un, kad viņš nolaižas, viņš bez domāšanas met rokas man ap kaklu. Viņš ir silts no piepūles, viņa vaigs piespiests pie manas žokļa līnijas, un es sastingstu, jo neesmu pieradis, ka mani aizskar ārpus ledus, ne šādi, ne ar prieku, nevis vardarbību.

Viņš atkāpjas, samulsis, bet es pārķeru viņa plaukstas locītavu, pirms viņš paspēj pilnībā atkāpties. “Vēlreiz,” es saku, mana balss skarba. “Parādi vēlreiz.”

Mēs trenējamies, līdz ierodas ledus tīrītāja vadītājs, un, kad Džisuns demonstrē hidroasmeni, nolaizdams ķermeni, līdz viņa celis gandrīz pieskaras ledum, slīdēdams perfektā riņķī, es to pamēģinu un spektakulāri nokrītu uz dibena. Viņš smejas tik ļoti, ka viņam jāatspiežas uz manis, lai pieceltos, un es pieķeru sevi arī smejam — kaut kas man krūtīs ir atvēries, ko es nezināju esam aizvērtu.

“Tu esi šausmīgs šajā,” viņš elsodams saka, noslaucīdams acis.

“Es esmu hokejists,” es viņam atgādinu, bet es smaidu, ļauju viņam mani pacelt, ļauju viņa rokai aizturēties manējā par sekundi par ilgu.

“Minho,” viņš saka, pēkšņi nopietns. “Kāpēc tu turpini nākt šurp? Tev ir sava treniņu bāze. Labāks ledus. Labāks aprīkojums.”

Es paskatos uz tukšajām tribīnēm, pelēko rīta gaismu, kas filtrējas caur augstajiem logiem, un es viņam saku patiesību, ko tikko sapratu. “Tāpēc, ka šeit man nav jābūt kapteinim. Man nav jābūt divdesmit piektajam numuram. Es esmu vienkārši... kāds, kas mācās kaut ko jaunu.”

Viņš saspiež manu roku. “Tu man joprojām esi divdesmit piektais numurs,” viņš klusi saka. “Bet tu esi arī vienkārši Minho.”

Es nezinu, ko ar to darīt. Tāpēc es paņemu savu nūju un lūdzu viņu iemācīt man griezienu. Viņš saka, ka hokejisti ir pārāk masīvi griezieniem, bet viņš parādīs man pagriezienu, kas varētu palīdzēt ar ripas aizsardzību. Viņa rokas vada manus plecus. Mana sirds dauzās pietiekami skaļi, lai atbalsotos pret stiklu.

---

Trešais scenārijs: Čempionāts

Arēna ir trako nams. Divdesmit tūkstoši cilvēku kliedz, tāda veida troksnis, kas vibrē zobos, liek redzei malām izplūst. Mēs atpaliekam par vieniem ar četrām minūtēm atlikušām trešajā periodā čempionāta spēlē, un es esmu pārguris, kājas deg, nūja šķiet sver piecdesmit mārciņas. Pretinieku aizsardzība mani nomāc katru reizi, kad pieskaros ripai, un es jūtu, kā čempionāts izslīd, tas smagais kauss dreifē pret kāda cita rokām.

Es braucu uz soliņu uz maiņu, elsodams, un paskatos augšup. 204. sektors. Viņš ir tur, valkā manu krekliņu — mans numurs, mans vārds pār viņa muguru — un kaut kā, seju jūrā, mūsu acis satiekas. Viņš neuzmundrina. Viņš vienkārši skatās uz mani, mierīgs, it kā mēs būtu vienīgie divi cilvēki ēkā. It kā atkal būtu tikai mēs uz ledus piecos no rīta.

Es atceros viņa rokas uz maniem gurniem, mācot man līdzsvaru. Es atceros viņu sakām: Tu cīnies ar ledu, tā vietā lai ar to dejotu.

Nākamajā maiņā es iegūstu ripu neitrālajā zonā. Divi aizsargi konverģē uz mani, tā pati lamatas, kas darbojusies visu vakaru. Bet tā vietā, lai izlauztos cauri tiem, izmantojot spēku un agresiju, kas raksturojusi visu manu karjeru, es domāju par Džisunu. Es domāju par slidām un žēlastību un sarunāšanos ar ledu, nevis komandēšanu pār to.

Es izpildu kustību, ko man nevajadzētu zināt — ciešu pagriezienu, pivotu, mans ķermenis pārvieto svaru tā, kas būtu bezjēdzīgi tīram hokejistam, bet perfekti loģiski kādam, kas mēnešus mācījies no daiļslidotāja. Es izslīdu starp viņiem kā ūdens, atrodu atvērtu ledu, kur tam nevajadzētu būt, un mans metiens aiziet augšējā stūrī, vārtsargs gandrīz nekustas.

Arēna eksplodē. Mani komandas biedri ietriecas manī, kliedzot, bet es atkal skatos uz 204. sektoru, un Džisunam rokas ir pie mutes, acis plašas un mitras. Es pieklauvēju pie krūtīm divreiz, tad norādu uz viņu — žests, ko neviens cits nesaprot, bet viņš saprot. Tas bija tavs.

Mēs uzvaram pagarinājumā. Kauss tiek padots apkārt, smags un auksts, un kameras ir man priekšā, jautājot, kā es izpildīju to kustību, no kurienes radās tā radošums pēc visas spēles bloķēšanas. Es sniedzu standarta atbildes — mani komandas biedri, mani treneri, fani —, bet, kad intervija beidzas un es esmu viens gaitenī ārpus ģērbtuves, viņš ir tur.

Viņš joprojām valkā manu krekliņu, pārāk lielu viņam, aprīj viņa augumu. Viņa mati ir izjaukti, grims izsmērējies no raudāšanas, iespējams. Viņš izskatās skaisti.

“Tu redzēji,” es saku. Tas nav jautājums.

“Es redzēju,” viņš apstiprina, pievirzīdamies tuvāk. “Tas bija — Minho, tā bija mana horeogrāfija. No manas īsās programmas. Tu izmantoji manu soļu secību.”

“Es to nozagu,” es atzīstu. “Ceru, ka tas ir labi.”

Viņš iesmejas, ūdeņains un spožs, un tad viņš šķērso distanci starp mums, un es ceļu viņu no zemes, griežu viņu apkārt tā, it kā viņš neko nesvērtu, it kā viņš būtu no gaisa un mūzikas. Viņš smaržo pēc priedes un ledus, pēc mājām, un, kad es viņu nolaižu, viņa rokas ir uz mana ģīmja, mana ķivere sen atstāta uz betona grīdas.

“Tu tagad būsi neizturams,” viņš čukst, viņa īkšķis glāsta manu vaigu kaulu. “Kapteinis Lī Minho, čempionāta uzvarētājs, kuram starp citu ir perfekta izstiepe viņa spirālēs.”

“Man bija labs skolotājs,” es saku, un mana balss trīc, bet man tas ne rūp. “Labākais.”

Es viņu noskūpstu tur, betona gaitenī zem luminiscējošajām lampām, ar pūļa rūkoņu joprojām vibrējot caur grīdu. Viņa lūpas ir aukstas no arēnas gaisa, bet tās ātri sasilst, un viņš izdveš skaņu pret manu muti, ko es jūtu mugurkaulā. Kad mēs atdalāmies, viņa piere atbalstās pret manējo, viņa pirksti sapinušies manu kakla aizmugurē matos.

“Tu zini, ko tas nozīmē,” viņš saka, aizsmacis.

“Ko?”

“Tev jānāk uz manu konkursu nākamajā mēnesī. Godīgi ir godīgi. Tu nozagi manu horeogrāfiju, es drīkstu tevi nosēdināt pirmajā rindā manā komandas jakā.”

Es domāju par sēdēšanu tribīnēs, vērošanu, kā viņš slido viens uz ledus, pārvēršot to dzejā, kamēr es valkāju viņa krāsas. Es domāju par tā simetriju, veidu, kā mēs visu laiku esam mācījuši viens otram, ka spēks un žēlastība nav pretstati.

“Es būšu tur,” es apsolu. “Un Džisun?”

“Jā?”

Es atkāpjos tik daudz, lai redzētu viņa acis, tumšas un bezgalīgas. “Es iemācīšos katru soli. Tā ka, kad tu uzvarēsi, es varēšu visiem pastāstīt, ka pazinu tevi vēl tad. Ka es to redzēju pirmais.”

Viņš noskūpsta mani vēlreiz, šoreiz maigāk, kā solījumu. Kaut kur gaitenī mani komandas biedri kliedz manu vārdu, meklē savu kapteini. Bet šeit, šajā mirklī, es esmu vienkārši Minho. Un viņš ir vienkārši Džisuns. Un ledus šoreiz pieder mums abiem.