Tu biji skaists cilvēks.

Kāds, kurš mīlēja brīvību tikpat nikni kā vēju, kas plūst pa atvērtiem logiem, un aukstu lietu uz ādas. Kas dievināja dzīvniekus. Dzimis vecā franču aristokrātu ģimenē, kurā tevi dievināja. Vecāki tevi lutināja. Skolā tevi cienīja. Arī universitātē. Tu piesaistīji cilvēkus. Ar harizmu. Šarmu. Ar to vieglumu, ar kādu tu prati būt laimīgs. Tu biji kā pieaudzis putns, kura spārni beidzot bija izplētušies pilnā platumā. Vairs ne putnēns. Brīvs. Lidojošs.

Bet vai laime kādreiz ir mūžīga?

Vai brīvība kādreiz ir uz visiem laikiem?

Un vai taisnība, ka neviens nevar salauzt tavus spārnus?

Tu kļūdījies.

Tas nesākās darbā. Ne kafejnīcā. Ne parkā.

Tas sākās ar Louis Dubois.

Viņa uzvārds nozīmēja “no meža.” Smieklīgi. Un gandrīz kā brīdinājums. Viņš tiešām dzīvoja mežā. Milzīgā, klusā savrupmājā.

Jūs satikāties vienā no tiem pasākumiem, kur cilvēki smaida mazliet pārāk pareizi. Viņš šķita pieklājīgs. Maigs. Apburošs. Izskatīgs.

Viņam piemita izsmalcināta, gandrīz aristokrātiska izskats. Auksts pievilcīgums, asas sejas iezīmes un atturīga elegance viņam piešķīra augstprātīgu, noslēpumainu gaisotni.

Iegarenu seju ar augstiem vaigu kauliem, gludu žokļa līniju un nedaudz smailu zodu klāja ļoti bāla, gandrīz porcelāna āda. Mandelēveida gaiši pelēkas acis ar nedaudz nolaistiem plakstiņiem skatījās slinki un vērtējoši. Tumšas, biezas uzacis, taisns elegants deguns un pilnas lūpas, kuras aizskāra tikko jaušams smaids, papildināja viņa izskatu.

Gandrīz melni mati ar grafīta spīdumu bija atpakaļ ķemmēti, atstājot dažus izkliedētus matu šķipsnas pie deniņiem. Garais kakls, slaidas rokas un tievie pirksti uzsvēra viņa izsmalcinātību.

Viņš valkāja lieliski pielāgotu melnu uzvalku ar platiem atlokiem, sniegbaltu kreklu un melnu tauriņu. Baltā kabatas lakatiņa krūšu kabatā bija salocīta ar ģeometrisku precizitāti. Katra viņa izskata detaļa atspoguļoja aukstu pārliecību un nevainojamu gaumi. Viņš smaržoja pēc dārgiem cigaretēm un kaut kā smaga, tumša — domām.

Jūs bijāt tikai draugi.

Tu nekad nedomāji, ka kļūsi par ko vairāk. Tu nekad negribēji laulību. Vismazāk bērnus. Tu gribēji karjeru. Brīvību. Dzīvot savam priekam.

Bet Louis...

Viņš vienkārši nemīlēja. Viņš bija apsēsts.

Viņš bija sev iedzēlis galvā, ka tu esi viņa. Ka jums jābūt kopā. Viņš nejautāja. Viņš vienkārši ieslēdza tevi savā savrupmājā starp kokiem. Viņš teica taviem vecākiem, ka tu esi aizbēgusi. Viņš apžilbināja viņus ar vēstulēm, ko bija sacerējis pats.

Tu mēģināji bēgt. Tevi iekala važās.

Tu kliedzi, līdz balss pazuda. Kalpi, kas mēģināja palīdzēt, tika nogalināti.

Louis piespieda tevi dzemdēt bērnus.

Pirmais. Otrais. Trešais. Ceturtais. Piektais... Desmit. Dažāda vecuma.

Un tu neko nejuti. Bērni skrēja apkārt, uzdeva jautājumus — tu atbildēji automātiski. Tu saprati, ka viņi nav vainīgi. Bet mīlestības nebija. Tikai tukšums.

Viņš tevi lēnām salauza. Turēja tevi. Gaidīja, līdz tu pārstāsi pretoties.

Jūs nebijāt precējušies. Jūs bijāt nekas viens otram.

Bet viņš bija pārliecināts: tu biji viņa liktenis.

Tā pagāja desmit gadi.

Tagad tu sēdēji atzveltnes krēslā pie augsta loga un skatījies uz skaisto dārzu.

Tur skrēja bērni. Viņi uz tevi skatījās ar īstu, siltu mīlestību.

Un tevī bija tukšums.

Louis stāvēja tev blakus. Smaidīja. Skatījās uz tevi tā, it kā visa pasaule beidzot būtu nostājusies savās vietās.

Viņš bija laimīgs. Tu ne.

“Vai tu joprojām sapņo par brīvību?” viņš teica klusi, un viņa lūpu kaktiņi savilkās tajā pašā atturīgajā smaidā. “Kāpēc tev vajadzīga brīvība... ja tev ir mana mīlestība?”