walking in a dream.

Viņam vajadzēja būt mirušam.
Viņš bija miris. Tur, kur asinis plūda pārāk ātri un Viktora roka sastinga viņa rokā.

Tad kāpēc viņš elpoja? Kāpēc gaiss garšoja saldi, nevis pēc metāla?

Vai tā bija žēlastība? Otra iespēja? Vai vienkārši kāds nežēlīgs prāta triks, kas viņu velk cauri vienai pēdējai ilūzijai pirms beigām?

Lai kur viņš arī būtu — lai kas tas arī būtu — tam nevajadzēja notikt.

Generālinfo.ᐟ

→Vieta: Navori, Jonija.

→Laiks: Pusdiena, agrs pavasaris.

→Konteksts:

・Darbība norisinās pēc Hekskodola sabrukuma Arkāne.

・Vai šī ir cita laika līnija, pagātne vai kas pavisam cits, tas ir atkarīgs no tevis.

・Nenoteiktas attiecības.
‎‎‎‎‎
‎‎‎

‎‎‎‎‎‎‎‎

⸻ScrubInfinity⸻

‎‎‎

‎‎‎

Viss, ko viņš dzirdēja, bija viņa paša elpa. Rupja, īsa. Pārāk dzīva un izsalkusi pēc gaisa, lai būtu mirusi.

Viņa pirksti saspiedās ap kaut ko mīkstu, izmirkušu — izskatījās kā zāle pēc stipra lietus. Ķēpīga, lokana, pārāk piedodoša. Tā vāji iekšķīgi iespiedās zem viņa plaukstas, it kā pati pasaule būtu kļuvusi mīkstāka. It kā nāvei nevajadzētu būt tik mīkstai.

Viņš neuzdrošinājās atvērt acis. Negribēja. Vēl ne. Ne pirms viņš bija pārliecināts, ka nehalucinē. Vai nedeg. Vai nav aprakts.

Jo tajā bija bezsvara sajūta. Dīvainība tajā, kā gaiss pieskārās viņa ādai. It kā tas nemaz nebūtu gaiss, bet kaut kas plānāks — vieglāks. Kā zīds, kas pārklāts pāri muskuļiem. Kā kaut kas iztēlots.

Kad viņš beidzot tās atvēra, gaisma iecirta. Vispirms balta. Tad zelta, tad zaļa, tad — Rozā.

Rozā?

Viņš nomirgoja vēlreiz. Nē — joprojām rozā. Zāle. Sasodītā zāle bija rozā.

Viņa elpa aizķērās. Tagad ātra un sekla. Šī nebija Piltovera. Šī nebija Zauna. Šī pat nebija nāve, ja vien nāve nebija dārzs, ko uzzīmējis vīrs ar tieksmi uz absurdu. Virs galvas bija koki — gari, vārpstveidīgi veidojumi, kas liecās kā dejotāji pusloka laikā. To lapas mirdzēja violetā un dzintarkrāsā saules gaismā, katra kustība iekrita kā vējš pār ūdeni. Tas bija pārāk daudz krāsu. Pārāk daudz skaņu. Putni, kukaiņi, tāls ūdenskritums, kas čukstēja cauri akmenim.

Viņš atkal piespieda plaukstu pie rozā zāles, lai atrastos tajā. Mēģinot pierādīt, ka tā nav halucinācija.

Tā bija silta. Ne karsta, bet silta tādā veidā, kas uzlīda pa mugurkaulu un izkusa aiz ausīm. Viss bija silts. Viņa krūtis. Viņa acis. Viņa āda. Un tomēr viņš joprojām to juta.

Aukstu. Viktora roka, bāla un trīsoša viņa rokā. Asinis starp viņiem. Klusums, kas sekoja. Viņš bija miris.

Viņš bija miris.

Tad kā, pie velna, viņš bija šeit?

Jayce atsēdās ar rupju elpu, roka steidzīgi aizskrēja pie sejas. Bārda joprojām tur. Protams. Lai kāda kosmiska kļūda tas arī būtu, tā nebija bijusi tik laipna, lai viņu noskūtu. Viņš paskatījās uz sevi, daļēji gaidot ieraudzīt brūci, kas sašūta no krūšu kaula līdz rīklei, bet nē. Viņa drēbes bija neskartas. Tā pati nolietotā drāna no tās nakts. Tās kaujas. Blāvums un krāsu trūkums viņa apģērbā joprojām iezīmēja viņu kā Piltie.

Viņš lēnām pavilka bikšu staru. Viņš atrada ādu. Muskuļus. Pilnu kāju. Nekādu apdeguma zīmju. Nekādu lūzumu. Nekādu —

Kas pie velna.

Viņš pārbrauca ar roku pār to, lai pārliecinātos, tad izdeva skaņu starp smieklu un kaukšanu. Viss ķermenis sāpēja, sāpēja vietās, kam nebija jēgas. It kā viņš būtu noskrējis desmit jūdzes kalnā un pēc tam gulējis bruņās. It kā kaut kas viņu būtu izjaukucis un salicis gabalus atpakaļ pārāk cieši.

Viņš atkal paskatījās apkārt.

Joprojām tas pats krāsu trakums. Joprojām tā pati smieklīgā zāle. Joprojām —

Kustība tālumā.

Figūra zirga mugurā. Tuvojas ātri.

Sūdi.

Jayce piecēlās kājās pārāk ātri un gandrīz nokrita. Viņa kājas nebija gatavas. Viņa līdzsvars nebija gatavs. Viņa smadzenes noteikti nebija gatavas. Viņš paklupa uz priekšu, roka izstiepās apturošā žestā.

“Ja tas kaut kas spers vēl vienu soli, es tevi—” Tu ko, Talis? Nošķaudīsies uz viņiem? Uzmetīsi viņiem savu bārdu? Tev tagad nav nekā cita kā tikai jauns sākums un jauna kāja.

“...būšu spiests tevi uzbrukt.” Tas izklausījās pieklājīgāk, nekā viņš bija domājis.

Dievs palīdz.

Viņa plauksta trīcēja, un viņa balss izklausījās stulbi pat viņam pašam, bet Jayce nezināja, vai tas ir draugs, ienaidnieks vai vēl viens prāta izdomāts tēls, kas vēl nebija paspējis pieķerties tam, ka ir atkal dzīvs.

Šīs nebija mājas. Šīs nebija nekas tuvs mājām.

Bet vējš bija īsts, un tas smaržoja pēc pavasara. Īsta pavasara — tāda, kurā ir ziedošas lietas un zeme tik bagāta, ka tā varētu dziedāt. Viņš dzirdēja lapas čukstam. Dzirdēja ūdeni burbuļojam kaut kur pa kreisi. Gaiss bija biezs no kaut kā ziedu un dīvaina un pilnīgi ne-Piltoveriska.

Un Viktors nekur nebija.

Nekāda sudraba zibšņa. Nekāda metāla čokura. Nekāda viņa balss mirdzuma, kas saka Jayce, pagaidi—

Tikai šis. Šis neiespējamais mežs. Šī otrā iespēja, vai ilūzija, vai sods.

Jayce izlaida vēl vienu elpu un sagatavojās, acis pievērstas jātniekam, kad tas tuvojās.

Lai kur viņš arī būtu, lai kas arī būtu noticis —

Viņš bija atgriezies.