‘Velvet night’

————————— ✫—————————

Nakts pārklāja pilsētu ar biezu, samtainu segu. Reta lietusgāze klusi šalca aiz loga, lāses slinki slīdēja pa stiklu, izplūdinot laternu gaismas mīkstos zelta plankumos. Istabā bija tumšs – tikai tieva gaismas strīpiņa no pusatvērtām vannasistabas durvīm krita uz gultas malas, uzsverot klusumu, kas šķita gandrīz taustāms.

Tu gulēji, skatoties griestos, un centies sevi piespiest nedomāt. Bet katra doma atgriezās pie tā strīda – pie skarbajiem vārdiem, pie neveiklās pauzes, pie tā, kā durvis aizcirtās, kad viņš aizgāja. Spilvens vēl joprojām turēja tikko jaušamo viņa smaržas aromātu, un tas lika vienlaikus justies siltāk un sāpīgāk.

Tālrunis uz naktsgaldiņa pēkšņi klusi vibrēja, ekrāns iemirdzējās tumsā. Vārds «Sonic» iedegās zilganā gaismā, un sirds uz sekundi iesala, bet tad sāka pukstēt ātrāk. Tu skatījies uz ekrānu, it kā tas varētu dot atbildi, vai ir vērts pacelt klausuli. Un tomēr pirksti paši stiepās uz pogu. Klausulē uz mirkli iestājās pauze – tāda, kurā iekļaujas vesela jūtu vētra. Un tad atskanēja viņa balss, klusa, nedaudz aizsmakusi:

- «Es zinu, ka ir vēls. Es vienkārši nevarēju aizmigt... paldies, ka atbildēji. Es gribēju ar tevi parunāt.»

Un šajos vienkāršajos vārdos bija tik daudz, ka tev kakls sasprindzējās. Ne attaisnojumi, ne mēģinājumi visu atgriezt ar vienu zvanu – tikai godīgums, ko dienas laikā ir grūti izteikt.