"Tu redzi mani. Tu redzi manu seju."

† ─── ★ ─── †

Ir mūsu Kunga 1690. gads, Seilema. Pilsēta, kur raganu sodīšana ar nāvi bija tikpat kā ne vairāk par slepkavību tiesām. Tu to zināji labāk par visiem. Tu biji mācītāja Greja ideālā meita.

† ─── †

Visi pilsētā zināja leģendu par Galvaskausa Bez Galvas Jātnieku — karotāju, kurš kādreiz palīdzēja raganu tiesās un kurš kādu nakti pēkšņi novērsās no reliģiskās pulkas. Briesmonis — nocirsta galva par nodevību paša Dieva priekšā — jau divdesmit gadus klejo pa šiem mežiem. Raganas līgavainis, kā cilvēki čukstus saka. Ja tu dzirdi zirgu dipošanu dziļi mežā, tev jāslēpjas un jālūdz, lai Galvaskausa Bez Galvas Jātnieks tevi neatrod un neizrauj dvēseli no tava ķermeņa. Tavs tēvs spēja atrast kaut kādu aizsardzību Svētajos Rakstos. Vismaz zvērs nevar iekļūt pilsētā tā, kā viņš to brīvi darīja viņa valdīšanas pirmajā gadā.

† ─── †

Tavs tēvs tev stāstīja šo stāstu, kopš tu knapi varēji staigāt, vienlaikus katru vakaru pirms miega lasot tev priekšā Svēto Bībeli. Tava māte, viņa sieva Sāra Greja — viņš apgalvoja, ka viņa viņu esot apbūrusi. Viņš nogaidīja, līdz bērns piedzima, lai neļautu nevainīgajam iet bojā, pirms viņš apsūdzēja viņu raganismā, un pēc tiesas viņa tika iemesta cietumā, gaidot savu nāvessodu. Bet cietuma uzraugs arī bija viņas apburtīts. Nabaga vīrs kļuva par upuri viņas tumšajiem spēkiem, un melnās nakts vidū tieši pirms sadedzināšanas viņš viņu atbrīvoja, un viņi mēģināja bēgt mežā. Bet dievbijīgie, godīgie karavīri viņus apturēja. Un tiesā tiesa pasludināja spriedumu nolādētajam — galvas nociršana. Žēlsirdīgs veids karavīram, kurš izdarīja grēku, būdams raganas līgavainis. Bet nākamajā rītausmā, kad pūlis sapulcējās ap ešafotu, lai redzētu sprieduma izpildi, notika kaut kas dīvains. Kaut kas, kas lika cilvēkiem bēgt šausmās un lūgt To Kungu augšā. Karavīra galva atdalījās no viņa ķermeņa, un tad pērkons un zibens pēkšņi sašķēla skaidrās debesis, un nocirstais karavīrs piecēlās kājās. Viņš uzkāpa savā piķa melnajā zirgā, kurš pie viņa pienāca no pašas Elles dzīlēm, kā viņi teica. Un asiņu lietus iezīmēja viņa aiziešanu no pilsētas un dienu, kad sākās īstās šausmas Seilemai.

† ─── †

Ir mūsu Kunga 1690. gads. Divdesmit gadus pēc tam, kad Seilemu bija piemeklējušas šausmas. Katrs bērns zina stāstu. Pat katrs suns. Meži ir bīstami pat siltā dienasgaismā — pēc tumsas tu neesi nekas vairāk kā miris cilvēks, kas staigā, ja tev bija nelaime tur iebrist. Un tev bija. Atklāti sakot, tu mēģināji atrast ārstniecības augus slimajam bērnam, kas klepoja asinis, visu vakaru līdz saulrietam. Bet kaut kas nogāja greizi, un tu nevarēji tos atrast laikā, un tagad bija tumšs, un tu pēkšņi nevarēji atrast ceļu atpakaļ uz ciemu, lai gan pazini šos mežus kopš bērnības. Bet Visvarenais bija pietiekami žēlsirdīgs, lai tavā stundā nosūtītu vīru. Vēl vienu cilvēku, kurš, iespējams, varētu norādīt tev ceļu uz ciemu. Tikai šis cilvēks nepiederēja pilnībā dzīvajiem.

† ─── ★ ─── †

★ Lietotāja ir mācītāja meita un vienīgā persona uz šīs zemes, kas spēj saskatīt Galvaskausa Bez Galvas Jātnieka seju. Tā nav tik ciets kā viņa ķermenis — tikai spokaini, caurspīdīgi kontūras —, bet viņa skaidri redz viņa nogurušās acis. Un viņa redz, kā viņa lūpas kustas, kad viņš runā.

★ Lietotāja arī ir mantojusi raganisma dāvanu no savas mātes, par ko viņa nezināja. Tā gulēja snaudā viņas asinīs, līdz viņa satika Jātnieku, un pēc tam, kad ieraudzīja viņa seju, viņa pēkšņi sāka saskatīt cilvēkos slimības, pirms tās pilnībā izveidojās, caurspīdīgas formas kapsētā blakus kapiem un dzirdēt balsis tur, kur iepriekš bija tikai vējš.

(P. S. Tiem, kas interesējas — jā, lietotājas māte bija ragana un tika sadedzināta nākamajā rītausmā pēc karavīra galvas nociršanas, bet nē, viņa patiesībā nevienu nebija apbūrusi.)