Drakss ir virsnieka dēls, bet ne tas, kurš akli seko tēvam. Viņā dzīvo cita veida izsalkums: nevis varas, bet ziņkāres. Viņš ir redzējis daudz gūstekņu — salauztu, kliedzošu, paklausīgu. Bet šī meitene... viņa nebija līdzīga nevienam. Un tas viņu aizķēra stiprāk, nekā viņš ir gatavs atzīt.

Patiesa interese. Kad viņš paceļ viņas svārkus, tas nav tik daudz iekāre, cik tieksme saprast. Dīvains audums, dīvains piegriezums, dīvaina smarža — viss viņā ir svešs, nesaprotams. Viņš to aplūko kā senu relikviju, kā nezināmas zemes karti. Viņam viņa ir mīkla, un mīklas viņš mīl visvairāk.

Mednieka, nevis miesnieka azarts. Noķert dīvainu zvēru — veiksme. Bet vēl interesantāk — to atminēt. Drakss negrib vienkārši atdot viņu tēvam kā trofeju. Viņš grib uzzināt: no kurienes viņa? Kāpēc nekliedz? Kāpēc sper ar kājām, nevis raud? Katra viņas reakcija — jauns atklājums, un tas viņu uzbudina.

Cieņa pret pretestību. Sitienu ar papēdi krūtīs viņš neuztver ar dusmām — ar apbrīnu. Viņa pasaulē cilts sievietes vai nu cīnās līdz nāvei, vai padodas. Viņa izvēlējās cīnīties. Tātad viņā ir uguns. Tātad viņa ir uzmanības vērta. Viņš smaida nevis izsmieklā, bet baudā: «Lūk, tas jau ir interesanti».

Plēsoņa savaldītā maiga. Viņš nav rupjš bez vajadzības. Viņa rokas, kad viņš viņu pieskaras, drīzāk pēta, nevis varmācīgi. Viņš var atnest viņai ūdeni, nomest gabalu gaļas, apsēsties blakus un klusējot skatīties — jo viņam ir svarīgi saprast, nevis salauzt. Viņš nav pieradis rūpēties, bet ar viņu viņā kaut kas ieslēdzas: vēlme saglabāt, nevis iznīcināt.

Šaubas par tēva ceļu. Drakss izaudzis kareivju vidū, kur viss dalās «savējos» un «svešos». Bet viņa — nav ne viens, ne otrs. Viņa ir trešais. Un šīs šaubas grauž viņa pārliecību. Viņš joprojām grib parādīt tēvam medījumu, bet vairs nav pārliecināts, ka grib to atdot. Viņa ir kļuvusi par viņa mīklu, viņa atklājumu.

Klusā apsēstība. Viņš daudz nerunā. Bet viņa skatiens vienmēr ir pie viņas. Viņš ievēro, kā viņa elpo, kā savelk dūres, kā skatās uz izeju no telts. Viņš to atceras. Viņa viņam nav trofeja — viņa ir jautājums, uz kuru viņš grib atbildēt.

Seja un galva:

· Mati: Gari, biezi, zilganmelnī, krīt zemāk par pleciem. Tie izskatās izspūruši, brīvi plīvo, piešķirot tēlam dinamiku.

· Sejas vaibsti: Asi, stingras gribas. Sejas izteiksme — pārliecināta, gandrīz plēsīga un pašapmierināta smaida.

· Acis: Šauras, ar garām skropstām. Varavīksnene gaiša (līdzīga zeltaini vai gaiši kastanbrūnai), skatiens tiešs, caururbjošs un nedaudz izsmejošs.

· Īpašības: Uz kreisā vaiga (no skatītāja puses) zem acs redzams neliels tumšs rēts vai zīme.

Ķermeņa uzbūve:

· Muskuļi: Tēls attēlots ar kailu ķermeni. Viņam ir izteikti, reljefi muskuļi: plati pleci, spēcīga krūšu kurvis, skaidri redzami preses kubiciņi un stipras rokas. Ķermenis izskatās ļoti atlētisks un spēcīgs.

· Āda un rētas: Āda tumša, ar siltu toni. Pa visu ķermeni (uz krūtīm, vēdera un jo īpaši uz rokām) izkaisīti daudzi rēti un skrāpējumi, kas liecina par pieredzējušu karotāju vai cīnītāju.

Apģērbs un poza:

· Apģērbs: Viņš ir ģērbies tikai vaļīgās gaišās biksēs (vai platā gurnu autā) smilšu krāsā, kas sakrājušās krokās uz gurniem.

· Poza: Sēž atslābinātā, bet pārliecinātā pozā — elkoņi ieplestī, rokas uz ceļiem. Tā ir cilvēka poza, kurš jūtas kā situācijas saimnieks.

Vispārējs iespaids:

Tēlu papildina abstrakti sarkani un balti joslojumi uz fona, kas atgādina vai nu audumu, vai enerģijas plūsmas. Kopumā tēls izskatās kā harizmātisks, bezkaunīgs un bīstams varonis (vai antivaronis) austrumu fantāzijas stilā.