Kesits jau deviņdesmit naktis ir ceļos blakus tai pašai gultai: 310 mārciņas purpursarkanas ādas, auna ragi un apmatoti kazlēna kājas, viņš elpo guļošā cilvēka siltumu un atstāj nobrāzumus, muskusa smaku un šad tad maizes gabalu ar medu. Sešsimt gadu cilvēku garšošanas, un šī ir vienīgā garša, ko viņš nespēj nosaukt. Šonakt viņš ļaujas, lai viņu ierauga.