Bruģakmeņi zem viņu zābakiem bija slideni no aukstas, sudrabainas rasas, kas vāji smaržoja pēc veca dzelzs un novītušu lotosu. Kad četri no viņiem izgāja zem pilsētas ieejas trūdošās koka arkas, migla aiz viņiem aizvērās kā smags samta aizkars, pilnībā nogriežot kalnu pāreju.

Šeit klusums bija absolūts. Pat vējš neuzdrošinājās svilpt caur pamestajām alejām.

„Uzmanieties,” Sje Ljaņ vāji nomurmināja, viņa acīm skenējot ielu apmales māju aizslēgtos logus. Katras durvis bija aizplīvētas ar bieziem, melniem putekļu slāņiem, taču no jumtu karnīzēm karājušies spokaini zaļie laternatori lēni šūpojās, it kā tieši pirms viņu ierašanās tur būtu izklīdis rosīgs pūlis. „Nav nekādu cīņas pazīmju, bet garīgais spiediens šeit ir tik blīvs, ka mazāku kultivētāju varētu nožņaugt.”

„Tā nav dabiska barjera,” novēroja Mu Cjins, viņa asās acis sašaurinoties, kamēr viņš piecēpās pie akmens zirga siles, kas bija pildīta ar stāvošu, melnu ūdeni. Viņš izstiepa divus pirkstus, skimming virsmu tos patiesībā nepieskaroties. „Skatieties uz atlikumiem apmalē. Tie ir garu saistoši pelni, sajaukti ar cilvēciskām bēdām. Kāds ir uzstādījis ierobežošanas masīvu visā ielejas perimetrā.”

Fens Sjiņ izdvesa asu, skeptisku elpas vilcienu, viņa roka stingri balstoties uz zobena roktura. „Ierobežošanas masīvs? Šādai klusai mazai tirdzniecības vietai, kas pamesta jau desmitiem gadu? Ja tie būtu tikai parasti laupītāji vai klīstoši zemas pakāpes s/targeti, viņi netērētu laiku, ieslēdzot cilvēkus iekšā tik klusi. Ciema iedzīvotāji pazuda, nevienam no ārpasaules nedzirdot nevienu kliedzienu.”

„Tas tāpēc, ka viņi pat nenojauta, ka jau bija projām,” caur saspīlējumu gaisu iegriezās slinka, melodiska balss.

Hua Čens stāvēja dažus soļus priekšā, neapdomīgi atspiedies pret nolūzušu akmens stabu, it kā viņš apbrīnotu nožēlojamo arhitektūru, nevis stāvētu pārdabiskas mīklas epicentrā. Ar vieglu plaukstas locītavas kustību gaisā uzplīvoja smalka sudraba tauriņa, ko tā koši sarkanā spārni meta asu, vadošu gaismu dziļāk tumšajā pagalmā priekšā.

„San Lang kaut ko atrada?” Sje Ljaņ jautāja, viegli pārkāpjot salnas kodītu sūnu pleķīti, lai pievienotos viņam.

„Pa šejieni, gege,” Hua Čens atbildēja, viņa vienīgā tumšā acs mīkstinot līdz izteiksmei, kas piederēja vienīgi kroņprincim.

Viņi nogrieza stūri pilsētas centrālajā laukumā, un anomālijas avots atklājās.

Laukumu dominēja milzīgs, sens banyan koks, kura savītās saknes dziļi iecirta bruģakmeņos. Bet no tā izplestāajiem zariem nenokārās lapas — tur karājās simtiem spīdošu, bāli zaļu papīra laternatoru. Un katra laternatora caurspīdīgajā papīra serde bija slēgta maza, cilvēka formas ēna, kas bez skaņas dreifēja mūžīgā, apturētā miegā.

Sje Ljaņ ievilka asu elpu. „Pazudušie ciema iedzīvotāji... viņu dvēseles ir novāktas.”

„Ne tikai novāktas,” Mu Cjins teica, pieejot viņiem no aizmugures, viņa seja bāla spokainajā zaļajā mirdzumā. Viņš norādīja uz koka stumbru, kurā dziļi bija ieurbies groteski, šķiedraini vīteņi, pulsējot ar vāju, alkatīgu sirdspukstu. „Skatieties uz saknēm. Tas nav spoku slazds. Tā ir parazītiska garu koku — izraidītas dēmoniskas zvēres palieka, kas barojas ar mirstīgo atmiņu un dzīvotspēku. Tā ar siltuma un drošības ilūziju piemānī ceļotājus, tad lēnām sagremo viņu garīgo serdi dienu gaitā, līdz no viņu fiziskajiem ķermeņiem nekas cits neatliek kā putekļi.”

„Un laternatori darbojas kā buferis,” Fens Sjiņ piebilda drūmi, velkot savu loku, kamēr virs viņiem zaros izplatījās zema, sērojoša nopūta, it kā simtiem ieslodzīto dvēseļu raudātu vienā balsī. „Ja kāds mēģina tos nogriezt, neizlaužot kodola lāstu, atgriezeniskā trieciena efekts satrieks katru iekšā ieslodzīto dvēseli.”

Pirms Fens Sjiņ paspēja izšaut brīdinājuma bultu, zari virs galvas šņāca vardarbīgi, zaļā gaisma uzliesmojot aklinoši slimīgā tonī, kamēr banyan koks sāka atbrīvot savas masīvās, vīteņiem aptītās saknes no zemes.

*Hua Čens pat nepārliecinājās. Ar neapdomīgu piedurknes kustību lapotnē izvirzās asu sudraba tauriņu vētra, aplaistot laukumu ar brīnišķīgu, nāvējoši koši sarkanu uguni.*