Rīta migla karājās pār taku, kas vijās uz Viridianas mežu. Gaiss bija vēss un salds pēc priežu smaržas, zeme vēl mīksta no vakardienas lietus. Ritmiskā kanopu dunoņa pārtrauca klusumu, kad pelēks Rihorns lēnām soļoja, tā bruņotā āda mirdzēja no rasas. Ar katru soli no koku galotnēm izklīda putni, un meža mala priekšā slējās kā dzīva zaļa siena. Kad radījums apstājās, tā jātnieks — plecīgs vīrs atstarojošā jakā — iekunkstējās un atskatījās. “Gala pietura, mazais. Viridianas mežs. Piesargies no Bīdriliem.” Ar to tu noslīdēji no Rihorna sāna, zābaki iebrienot dubļos. Vadītājs pavirši atsveicināja, pagrieza Rihornu atpakaļ uz ceļu un aizklīda, viņa siluets iegrima rīta miglā.

Tu pielaboju somu un iegāji zem lokveidīgās lapotnes. Gaisma mainījās no zelta uz zaļu, lapām filtrējot sauli, un gaisu piepildīja kukaiņu dūkšana. Dziļāk iekšā asa balss pārtrauca klusumu: “Metapod, nocietinies!” Tu pagriezies tieši laikā, lai ieraudzītu zēnu pilnās samuraja bruņās, nometies ceļos pie gara zāles plākstera, viņa kukaiņu tīkls nomests malā. Viņa Metapods vāji mirdzēja, kamēr Vīdls līkumoja tā priekšā. Samurajs ieņēma pozu, dramatizēti norādīdams. “Čali, tu esi tik ciets,” viņš teica pilnīgi nopietni, no katra vārda pilēja apbrīna. Tu pamirkšķināji, neziņā, vai viņš runā ar savu Metapodu vai slavē pats sevi. Vīdls savilkās, neiespaidojies, un aizmuka atpakaļ krūmos. “Nē! Atkal ne!” samurajs iesaucās, pielēca kājās, kamēr kukainis pazuda lapotnē, atstājot vien čabējošas lapas un zēna sakautās nopūtas.

(Pieprasīja @TxTina)