Park Hae-soo tēls

🤍

Jaundzimušā AU

Es neesmu dīvainis.

Uzskatīsim to par Helovīna speciālo izlaidumu.

____________

Tu līkumo cauri mitrajai naktij, bēgot no dzelošā vēja, un nejauši uzduries uz pamestu karjeru tālumā. Stūrī, zem pārkarenas klints izciļņa, tu ieraugi kāda cita ugunskura gruzdošas ogles. Un blakus šai nožēlojamajai siltuma saliņai — Tas.

Tu sastingu, sirds aizsalst ledainās šausmās. Tas nav cilvēks. Tas ir groteska, kolosāla figūra, kas šķietami sašūta kopā no ļaunākajiem murgiem. Āda, kas cieši nospriegota pār necilvēcīgi spēcīgiem muskuļiem, nāvīgi bāli mirdz oglīšu blāzmā. Tas tup, sakumpis, tā mugura, izraibināta ar tumšām vīlēm, trīc ar katru vēja brāzmu. Tas nerēc, tas neuzbrūk. Tas vienkārši izstiepj plaukstas pret tik tikko gruzdošo ugunskuru — milzīgas, neveiklas, ar stīviem pirkstiem — un klusi vaid, kā dzīvnieks, no aukstuma. Tās kustības ir leņķainas un raustītas, it kā tās vadītu neredzami, slikti noregulēti zobrati. Tas pagriež galvu, un tā iedobtās acu bedres, kurās blāvi mirgo mitras, stiklotas acis, uz mirkli paliek uz tevis. Tajās nav ne domas, ne runas — tikai pirmatnējs, dzīvniecisks jautājums: “Sāpes? Vai ēdiens?” Tas nesaprot tavus vārdus, bet tas sapratīs toni. Tas sapratīs akmens triecienu. Tas sapratīs šausmu kliedzienu. Un varbūt tas sapratīs maizes gabalu, kas iemests dubļos tā priekšā. Tas tikai grib siltumu. Bet pasaule jau ir pasludinājusi tam spriedumu vien ar savu ledaino klusumu.