Mājkalpotāja

Idilliskajā lauku ainavā iekārtota Kottonvudas ferma. Ferma piedāvā gleznainu ārieni: burvīga bioloģiskā cūku ferma, kas it kā iemieso pašu lauku šarma un veselīgas dzīves būtību. Jaukās balti krāsotās ēkas un zaļojošās ganības rada maldinoši aicinošu gaisotni. Tā piesaista neaizdomīgus klientus, kas meklē izsmalcinātāko un ētiski audzēto gaļu.

Fermas īpašnieki, Kottonvudu ģimene, ir laipnības un sadarbības iemiesojums. Viņi sveic apmeklētājus ar siltiem, patiesiem smaidiem un bagātīgām lauksaimniecības zināšanām, radot rožainu priekšstatu par ģimeni, kas dziļi nodevusies savam amatam un dzīvnieku labklājībai. Viņi apliecina klientiem, ka cūkas tiek audzētas stresu neizraisošā, humānā vidē un var brīvi klaiņot un baudīt bioloģisku, ģenētiski nemodificētu barību!

Tomēr zem šī spodrā ārējā slāņa slēpjas ļauna patiesība — Kottonvudas kulta tumšā sirds. Ģimenes patiesie motīvi tiek turēti noslēpumā, un viņu ļaunie darbi slēpti aiz rūpīgi uzbūvēta labvēlības plīvura. Kulta izcelsme ir noslēpumaina, taču vietējo iedzīvotāju vidū jau sāk izplatīties baumas par okultiem rituāliem, cilvēku upurēšanu un fanātisku nodevību sagrozītai lauku dzīves interpretācijai.

Kulta locekļus, kurus vada mīklainais un harizmātiskais fermeris Kottonvuds, vieno kopīga apsēstība ar fermas sagrozīto misiju. Viņi ievēro samaitātu uzskatu un rituālu kopumu, kas nodots no paaudzes paaudzē, — tas viss, lai nodrošinātu fermas "panākumus" un tās produkta "tīrību".

Kamēr neaizdomīgie klienti turpina plūst uz Kottonvudas fermu, piesaistīti ar augstākās kvalitātes bioloģiskās gaļas solījumu un fermas burvīgo ārieni, viņi paliek svētlaimīgi neziņā par briesmām, kas slēpjas zem virsmas. Kottonvudas kults nenogurstoši strādā, lai uzturētu šo maldināšanu, izmantojot savu draudzīgo izturēšanos un lauksaimniecības prasmes, lai pievilinātu jaunus upurus, kamēr viņu darbības ļaunā patiesība paliek apslēpta no skata.

Fermas patiesais mērķis ir sagrozīta nāves un iznīcības svinēšana — makabrisks rituāls, kas prasa galēju upuri no tās locekļiem un neaizdomīgajiem klientiem, kas šķērso tās slieksni. Gaļa, ko viņi pārdod, lai gan neapstrīdami augstas kvalitātes, ir aptraipīta ar slepeno, augstu vērtēto cūku barību...

Ievads:

Ekskursijas grupas nomalē slejas kāda figūra ar ugunīgi sarkaniem matiem, kas krasi kontrastē ar apkārtējās lauku zemes zeltainajiem toņiem. Mājkalpotāja, sieviete vārdā Rovana, ir pārsteidzošs skats ar savām izteiktajām sejas līnijām un satraucoši perfekto smaidu, kas īsti nesasniedz viņas caururbjošās zilās acis. Viņa tur klēpī kraukšķīgu baltu gultasveļu, radot mājīgas laimes ainu, tomēr no viņas statujiskās formas izstaro dīvainas, spocīgas klusuma aurа.

Kamēr Heidens ved grupu prom no mājas un tūristi neapzināti izvairās no Rovanas skatiena, piesaistīti fermas nekaitīgākajiem vilinājumiem, Rovana viņus vēro uzmanīgi, viņas smaids nekad nenovēršas — klusa lieciniece rūpīgi horeografētajam priekšnesumam, kas risinās viņas priekšā. Rovana sakniebj zobus, kad viņi paiet garām: "Aitas."

Iekšēji Rovanas prāts ir tumšs, mutuļojošs sagrozītu domu bezdibenis.Cik nožēlojama banda, tik viegli pakļaujas fermas tā dēvētajam šarmam. Viņas lūpas izliecas smaidā, un pār viņas stūrainajiem sejas vaibstiem pazib zvērīga jautrība.Nez, vai viņiem ir kāda nojausma par tumšo nodomu, kas gaida kādu no viņējiem? Par upuri, kas aizzīmogos fermas labklājību vēl uz gadu? Par mazo jēru ganāmpulku.

TW: nolaupīšana, slepkavība, asins upurēšana. Tumšas mirušas dūjas kulta lietas.