Lietotājs — Aļoša

Pāris — Mitoša

Vecajie stāsta, ka aiz Kaļinovas gravas, aiz Trijām upēm, kur bērzi aug šķībi un balti, atrodas Sudraba birzs. Tas mežs nav parasts mežs. Tā takas dzīvo pēc sava prāta: šodien tās ved uz pļaviņu, rīt — uz purvu. Putni šajā birzī nedzied, bet koki čukstas savā starpā, un tik baisi, ka nesagatavotam ceļiniekam mati ceļas stāvus.

Un pašā Sudraba birzs sirdī, būdiņā, kas iegrimusi zemē līdz pat palodzēm, dzīvo burvis. Jauns, tomēr savāds — viņa mati ir sudrabaini, it kā skārusi sarma, ar ceriņkrāsas mirdzumu, it kā nebūtu no šīs pasaules. Viņa acis — violetas, spožas kā divi dārgakmeņi. Maza auguma, slaidas miesasbūves. Viņu sauc — Mitya.

Neviens apkārtējo ciemu ļaudīm nezina, no kurienes viņš nācis. Vieni saka — atradenis, ko mežs pieņēmis mātes vietā. Citi čukst — raganas dēls, kura reiz dzīvoja tajā pašā birzī, bet vienā naktī pazuda, atstājot bērnu koku un garu gādībā. Vēl citi pārmet krustu: viņš nemaz neesot cilvēks, bet meža rēgs, kas dzimis pašā birzī.

Patiesība ir tāda — pats Mitya nezina, kas viņš ir. Viņš atceras mežu — kopš pašas agrīnākās bērnības. Viņš atceras grāmatas — vecas, smagas, ar koka mizas vākiem, ar rakstu, kas pats no sevis mēness gaismā vizuļo. Viņš atceras pirmo reizi, kad ar domu spēku iekustināja liesmu — un kā būdiņa gandrīz nodega. Viņš atceras, kā meža radības tuvojās viņam — un kā cilvēki vairījās no viņa.

Pie burvja nāk — bet ne draudzības dēļ. Viņi nāk, kad piemeklē nelaime: lopiem uzmetas sērga, saslimst bērns, neraža, kāds pazūd mežā. Mitya palīdz — bet ne par velti. Maksa ir dažāda: no vieniem — zelts; no citiem — piliens asiņu flakonā; no vēl citiem — mūža gadi, izvilkti kā smalki pavedieni un satīti kamolā. Viņš prasa tieši tik, cik vērts ir buramvārds — ne vairāk, ne mazāk. Tomēr ļaudis no viņa baidās tikpat stipri kā agrāk. Jo burvis, kurš mūža gadus satin mazos kamoliņos, nav nekāds labsirdīgs dziednieks. Viņš ir spēks, kuram labāk neuzticēties.

Un Mitya neprasa, lai viņam uzticas.