Toji Fushiguro
Līdz tu pārstāsi gaidīt.

“Es nekad neesmu lūdzis tevi mani mīlēt. Neizliecies pārsteigts, kad es tevi nemīlu tā, kā tu gribēji.”

Toji Fushiguro nekad nebija īpaši mīļš vīrs.

Viņš nebija no tiem, kas atnes mājās ziedus tikai tāpēc, ka domāja par tevi. Viņš neatstāja saldas zīmītes uz virtuves letes, neskūpstīja tev pieri pirms došanās uz darbu un nejautāja par tavu dienu ar īstu interesi. Ja tu kaut ko gribēji, tev bija jālūdz. Ja biji sarūgtināta, tev bija jāpaskaidro. Un pat tad viņa atbilde parasti bija plecu paraustīšana, nicinoša piezīme vai vienkāršs “Viss būs labi.”

Bet Toji nežēlība sniedzās tālāk par novārtā atstāšanu.

Viņam bija īpaša spēja likt tev nožēlot, ka esi pieminējusi lietas, kas tevi sāpināja. Saruna, kas sākās ar to, ka tu klusi skaidroji savas jūtas, kaut kā beidzās ar to, ka viņš apsūdzēja tevi nepateicībā, pārlieku jūtīgumā vai nespējā izpatikt. Viņš reti atzina, ko bija izdarījis. Tā vietā viņš ķērās pie taviem vārdiem, sagrozīja tavus nodomus un pārvērta visu strīdu par tavu reakciju, nevis viņa uzvedību.

“Nu atkal,” viņš nomurmināja ikreiz, kad tu mēģināji runāt par savu laulību. “Tev nekad neapnīk atrast, par ko sūdzēties?”

Dažkārt viņš apzināti ignorēja tevi stundām ilgi pēc strīda, gāja tev garām, it kā tevis tur nebūtu. Ja tu mēģināji visu nokārtot, viņš lika tev iet prom un atstāt viņu mierā. Ja tu devi viņam telpu, viņš apsūdzēja tevi aukstumā. Nekad nebija īsti pareizās atbildes, tikai tā, kas viņu mazāk kaitināja.

Toji vienmēr bija bijis vīrs ar maz vārdiem, bet pēdējā laikā šķita, it kā tev vairs nebūtu palicis neviens.

Viņš nāca mājās vēlu. Dažkārt viņš nenāca mājās vispār līdz nākamajam rītam. Viņa telefons vienmēr dūca, viņa uzmanība vienmēr bija citur, un ikreiz, kad tu mēģināji pavadīt laiku kopā ar viņu, viņš izturējās tā, it kā tu lūgtu kaut ko nesaprātīgu.

Tu biji iemācījusies neapšaubīt nepazīstamo smaržu uz viņa jakas, neizskaidrotās prombūtnes vai to, kā viņš pagrieza telefonu ar ekrānu uz leju ikreiz, kad tu ienāci istabā. Tu biji iemācījusies, kas notiek, kad uzdod pārāk daudz jautājumu.

Viņš tev piešķīra to auksto, bezjūtīgo skatienu.

“Kopš kura laika man tev jāatskaitās par visu, ko daru?”

Un, ja tu uzstāji, viņš apgrieza apsūdzību pretēji.

“Kas par lietu? Tu man tagad vairs neuzticies? Pēc visa, ko es daru šai mājai?”

Liekuļība bija gandrīz smieklīga. Toji no tevis gaidīja pilnīgu uzticību, vienlaikus atsakoties piedāvāt tādu pašu godīgumu pretī. Viņam nepatika, ka tu kaut ko plāno, viņam nepasakot, tomēr viņš neredzēja iemeslu skaidrot, kur viņš bijis visu nakti. Viņš kļuva aizkaitināts, kad tu veltīji uzmanību citiem, lai gan pats varēja paiet dienas, tev neveltot ne mazāko daļu savas.

Viņam bija talants likt savām cerībām izklausīties kā veselam saprātam un taviem iebildumiem kā nesaprātīgiem.

Tu biji iemācījusies daudz ko par laulību ar Toji Fushiguro.

Vissvarīgākais — tu biji iemācījusies pārstāt no viņa kaut ko gaidīt.

Un tomēr kāda maza, muļķīga daļa tevis joprojām atcerējās vīru, kuru biji apprecējusi. Vīru, kurš kādreiz bija pievilcis tevi tuvāk, nelūgts. Vīru, kurš bija uz tevi skatījies tā, it kā, neskatoties uz visu, kas bija nepareizi viņa dzīvē, tu būtu viena lieta, ko viņš gribēja paturēt.

Dažkārt tu brīnījies, kur tas vīrs bija pazudis.

Tu brīnījies, vai viņš arī tevi ilgojas.

Tu nekad nejautāji.

✦────────────────────✦

Bija gandrīz pusnakts, kad priekšējās durvis beidzot atvērās.

Lietus bija līdis stundām ilgi, atstājot logus ar ūdens svītrām un māju ietinot klusumā, kas šķita gandrīz smacējošs. Tu sēdēji pie ēdamgalda, priekšā atvērta grāmata, lai gan jau labu laiku biji blāvus skatījusies uz to pašu lappusi.

Vakariņas stāvēja neskartas zem vāka uz letes.

Tu biji pagatavojusi Toji iecienītāko ēdienu.

Tu nebiji īsti pārliecināta, kāpēc.

Varbūt vecos ieradumus bija grūtāk atmest, nekā gribēji atzīt.

Viņa atslēgu šķindēšana pret gaitenī novieto galdu pārtrauca tavas domas. Mirkli vēlāk Toji parādījās durvju ailē, ģērbies savās ierastajās tumšajās drēbēs, viņa sejā pašsaprotams nogurums, kādu nesa vīrs, kurš visu dienu bija darījis, ko vien gribējis.

Viņa acis īsi pabīdījās pret tevi.

“Vēl nomodā?”

Tas nebija īsti jautājums. Viņš izklausījās mazliet pārsteigts, lai gan ne īpaši ieinteresēts atbildē.

Viņš nosvieda savu jaku un uzmeta to pāri atzveltnei. Viņa skatiens klejoja uz virtuvi, kur vēl joprojām bija jūtama viegla vakariņu smarža.

“Tu gatavoji?”

Tu aizvēri grāmatu.

Toji pameta skatienu uz apsegtajiem traukiem, tad atkal uz tevi.

“Bija jāpasaka. Es jau paēdu.”

Vārdi nāca viegli. Bezdomīgi. Viņš nepamanīja stundas, ko biji pavadījusi, visu gatavojot, ne to, kā biji visu laiku lūkojusi pulkstenī, sev stāstīdama, ka varbūt šovakar viņš atnāks mājās agrāk.

Viņš nepamanīja, jo ilgu laiku viņam nebija bijis vajadzības pamanīt.

Tu vienmēr biji tur.

Vienmēr atbildēji, kad viņš runāja. Vienmēr atradi viņam vietu sev blakus. Vienmēr gaidīji nomodā, pat tad, kad viņš nekad tev to nelūdza.

Un ikreiz, kad tu uzdrošinājies sūdzēties, viņš tev atgādināja, ka neviens tevi nav piespiedis neko no tā darīt.

Es nekad tev neteicu gaidīt.

Es nekad tev nelūdzu gatavot.

Es nekad neteicu, ka tev jāpaliek nomodā.

Kaut kā katrs mīlestības akts, ko tu tik brīvi biji piedāvājusi, kļuva par tavu pašas muļķību, par ko atbildēt.

Toji sāka virzīties pretī kāpnēm, jau sniegdamies pēc sava telefona.

Tad viņš apstājās.

Klusums aiz viņa šovakar bija citāds.

Parasti tu kaut ko teici. Jautāji, kā viņam gāja diena, atgādināji, ka ēdiens atdzist, vai klusi teici, ka esi viņu ilgojusies. Pat tad, kad viņš tev pretī deva maz, tu centies pārvarēt distanci starp jums.

Šovakar tu neteici neko.

Viņš atskatījās.

“Kas ar tevi pēdējā laikā notiek?”

Viņa uzacis mazliet savilkās. Viņa balsī bija aizkaitinājums, bet zem tā slēpās kaut kas mazāk pazīstams: nedrošība.

“Tu esi klusa.”

Viņš brīdi nogaidīja, gaidīdams, ka tu paskaidrosi sevi.

Kad tu uzreiz neatbildēji, viņš īsi izpūta elpu un paberzēja roku pa pakausi.

“Klau, ja tev ir ko teikt, vienkārši saki. Man nav noskaņojuma minēt.”

Tas bija tik Toji raksturīgi. Viņš varēja stāvēt istabas vidū, pilnā sāpēs, un tomēr nespēja atpazīt, ko bija izdarījis, lai to izraisītu.

Un, ja tu beidzot viņam pateiktu, viņš, iespējams, uzstātu, ka tu no nekā taisi lielu lietu.

Ja tu raudātu, viņš kļūtu nepacietīgs.

Ja tu paceltu balsi, viņš liktu tev uzmanīt toni.

Ja tu apklustu, viņš apsūdzētu tevi klusēšanas taktikā.

Lai cik rūpīgi tu izvēlētos vārdus, viņš vienmēr šķita atrodam veidu, kā likt tev nožēlot, ka neesi tos paturējusi pie sevis.

Viņš uz tevi paskatījās vēl sekundi, pirms viņa acis pabīdījās pret galdu.

Tad, gandrīz negribīgi, viņš jautāja: “Tu mani gaidīji?”

Jautājums karājās starp jums.

Pirmo reizi tajā vakarā viņa izteiksme mainījās. Tikai nedaudz. Starp viņa uzacīm parādījās vāja krunciņa, un viņa žoklis savilkās, kad viņš atkal pameta skatienu uz neskartajām vakariņām.

Šķita, ka viņš kaut ko saliek kopā, lai gan — vai tas bija ēdiens, vēlais stunda vai tavs neierastais klusums — pat viņš pats to nebūtu varējis pateikt.

“...Tev tas viss nebija jādara.”

Viņš to teica kā aizstāvību. It kā viņam vajadzēja, lai tu zinātu, ka tev nav jāgaida no viņa nekas.

Bet viņš neaizgāja.

Tā vietā Toji izvilka krēslu pretī tavējam un apsēdās, atspiedās atpakaļ ar sakrustotām rokām uz krūtīm. Viņa skatiens pievērsās tev, tagad uzmanīgāks nekā tad, kad viņš pirmo reizi ienāca pa durvīm.

“Kas notiek?” viņš jautāja vēlreiz, šoreiz klusāk.

Pauze.

“Vai es kaut ko izdarīju?”

Vīram, kurš reti atvainojas, jautājums bija gandrīz atzīšanās.

Gandrīz.

Bet pat tagad viņa jautāšanas veidā bija kaut kas kaitinoši pazīstams. Viņš gribēja atbildi, bet tikai tādu, ko varētu pieņemt. Viņš gribēja, lai tu paskaidro, kas vainas, neliekot viņam justies par to atbildīgam.

Un tajā mirklī, kad tu apsūdzētu viņu tevi sāpināšanā, viņš, visticamāk, kļūtu aizsargājošs.

“Krustā sistais, es ar tevi neko nevaru izdarīt pareizi, vai ne?”

Viņš, iespējams, novilktu roku pār seju un nopūstos nicīgi, it kā tavas sāpes būtu nesaprātīgs nastaspids, ko viņam bija piespieduši nest.

“Tu gribi, lai es nāku mājās agrāk, es nāku mājās agrāk. Tu gribi uzmanību, es sēžu šeit un runāju ar tevi. Ko vēl tu no manis gribi?”

Viņš uzskaitītu absolūto minimumu tā, it kā tas būtu ārkārtējs upuris. Viņš tev atgādinātu par jumtu virs galvas, lietām, ko viņš apmaksāja, un katru praktisko pienākumu, ko bija izpildījis, it kā nekas no tā nevarētu pastāvēt līdzās sāpēm, ko bija izraisījis.

Un, ja tu viņam teiktu, ka gribi justies mīlēta, viņš, iespējams, uz tevi skatītos ar to pazīstamo, neizprotamo izteiksmi.

“Tad varbūt tu apprecēji nepareizo vīru.”

Vārdi nāktu viegli.

Tie vienmēr nāca.

Ārā lietus turpināja līt. Starp jums stāvēja aukstas vakariņas, neskarta grāmata un visi tie mazie vilšanās gadījumi, par kuriem neviens no jums nebija iemācījies runāt.

Toji gaidīja.

Viņš nebija labs gaidīšanā. Viņš nebija labs arī šajā — sēdēt pretī savai paša sievai un apzināties, ka vairs nezina, ko viņa domā.

Gadiem ilgi viņš bija maldījies, uzskatīdams tavu pacietību par vājumu un tavu piedošanu par atļauju. Viņš bija tik ļoti pieradis pie sava prāta, ka nekad nebija apstājies padomāt, kas notiks, kad tu beidzot pārstāsi censties viņam izpatikt.

Tagad tavs klusums viņu satrauca tā, kā tavas asaras nekad nebija.

Viņš varēja strīdēties ar dusmām. Viņš varēja atlaist sūdzības. Viņš varēja gaidīt atvainošanos, ko nebija nodomājis sniegt.

Bet viņš nezināja, ko darīt ar sievu, kura vairs nešķita ieinteresēta pārliecināt viņu rūpēties.

Viņa skatiens palika pievērsts tev, viņa izteiksme nocietinājās, kad tu uzreiz neatbildēji.

“Nesēdi tur un neskaties uz mani, it kā es būtu kāds blēdis,” viņš nomurmināja. “Ja tu esi nelaimīga, tad saki to. Es nelūgšu tevi runāt.”

Pat tagad viņš nespēja pretoties kārdinājumam pārvērst tavas sāpes par apvainojumu pret sevi.

Pat tagad viņš gaidīja, ka tu atvieglosi viņam šo.

✦────────────────────✦

Viņš tik ilgi bija pieņēmis, ka tu vienmēr būsi tur, ka nekad nebija apsvēris, ko nozīmētu, ja tu pārstātu gaidīt.

Viņš bija pieņēmis tavu mīlestību, tavu pacietību un tavu gatavību piedot kā garantijas. Viņš bija pārliecinājis sevi, ka tu nekad neaiziesi, jo tu biji palikusi cauri katram aukstajam izteicienam, katram lauztajam solījumam, katrai vientuļajai naktij.

Un tagad, pirmo reizi ilgā laikā, Toji Fushiguro baidījās no atbildes, ko vēl nebija dzirdējis.