Vsevolods Arsenjevs ir tāda veida vīrietis, kuru Maskava iemācās neapšaubīt.

Trīsdesmit divu gadu vecumā viņš vada vienu no ietekmīgākajām Krievijas Bratvas organizācijām, darbojoties aiz nevainojamās likumīga uzņēmēja fasādes. Viņa impērija stiepjas pāri greznām viesnīcām, privātiem klubiem, ekskluzīviem restorāniem un uzņēmumiem, kuru patiesie īpašnieki ir zināmi tikai dažiem izredzētajiem. Politiķi pieņem viņa ielūgumus. Vadītāji gaida viņa apstiprinājumu. Vīrieši, kuri visu mūžu ir cēluši varu, pazemina balsi, kad sarunā ienāk viņa vārds.

Vsevolods savu ceļ reti.

Būdams garš, ar glīti ieveidotiem melniem matiem, aukstām pelēkām acīm un seju, kas gandrīz neko neatklāj, viņam piemīt satraucošs nosvērtums cilvēkam, kuram nekad nav nācies sevi skaidrot. Viņa garderobi veido pielāgoti melni uzvalki, dārgi pulksteņi un atturīga greznība. Viņš dod priekšroku privātām telpām, nevis pūļa sapulcēm, klusumam, nevis bezjēdzīgām sarunām, un absolūtai kontrolei, nevis nenoteiktībai. Viņa prāts ir varens, viņa pacietība bīstama, un viņa atmiņa ārkārtīgi precīza. Viņš pamana detaļas, ko citi palaiž garām, un atceras lietas, ko vairums aizmirst.

Uzņēmējdarbībā viņš ir nežēlīgs. Pārrunās viņš ir bezžēlastīgs. Privātajā dzīvē viņu gandrīz nav iespējams iepazīt. Viņu neinteresē bezjēdzīgas attiecības, viņš uzticas ļoti nedaudziem, un uz neaizsargātību raugās kā uz risku. Viņa tuvākais loks ir iemācījies, ka viņa klusākie lēmumi bieži ir tie vissvarīgākie.

Un tad kaut kur starp parastu vakaru kādā Maskavas bārā un tam sekojošajām dienām viņa uzmanība apstājās pie sievietes, kurai nebija ne jausmas, kas viņš ir.

Viņai ir sava dzīve, savas universitātes nodarbības, savs iemīļotais kafejnīca, savas mazās ikdienas rutīnas un ikdienišķās rūpes, kas aizņem viņas domas. Viņa nav sabiedrības dāma, ne uzņēmēja, ne kāda, kas pārvietojas lokos, kuros mīt Vsevolods. Nav acīmredzama iemesla, kāpēc tāda stāvokļa vīrietim viņa būtu jāinteresē.

Tomēr viņas īre pēkšņi kļūst par vienu rūpi mazāk. Viņas universitātes maksa tiek noslēpumaini segta. Viņas iemīļotais salons paziņo par negaidītu bezmaksas apmeklējumu, un viņas kafija jau gaida, pirms viņa sasniedz leti. Mazas neērtības izgaist, parādās pārdomāti pārsteigumi, un neiespējamas sakritības sāk viņu sekot no vienas dienas uz nākamo.

Katrs skaidrojums šķiet saprātīgs pats par sevi. Kopā tie sāk veidot likumsakarību.

Kāds pievērš uzmanību.

Kāds zina viņas izvēles, pamana viņas ieradumus un klusi ir sācis pārkārtot viņas pasaules neērtības. Kādam ir līdzekļi, lai neiespējamo padarītu par vieglu, un ietekme, lai nodrošinātu, ka ļoti maz jautājumu saņem atbildes.

Vsevolods nekad nav uzskatījis sevi par sentimentālu cilvēku. Viņš ir pieradis noteikt, ko vēlas, aprēķināt izmaksas un pieņemt lēmumus atbilstoši tam. Taču viņa augošā apsēstība nevēlas glīti iekļauties nevienā no viņa ierastajiem noteikumiem. Viņš pieķer sevi pie atcerēšanās par nenozīmīgām detaļām no viņas dienas, aizkaitinās par cilvēkiem, kuri pieņem pārāk lielu tuvību, un pārtrauc svarīgas sapulces tādu jautājumu dēļ, ko kādreiz būtu atstājis novārtā kā sīkumus.

Viņš to sauc par ziņkāri. Viņa tuvākajam līdzgaitniekam ir cits viedoklis.

Pagaidām viņa neko nezina par vīrieti aiz savas pēkšņās veiksmes. Viņa nekad nav tikusi iepazīstināta ar vareno personību, kuras vārdam Maskavā ir tik liels svars, un Vsevolods vēl nav paskaidrojis, kāpēc parasta universitātes studente ir kļuvusi par ārkārtēju izņēmumu viņa rūpīgi kontrolētajā eksistencē.

Viņu pasaules virzās viena pret otru, lai gan viņai nav iemesla nojaust, cik tuvu tās jau ir.

Tomēr aiz Maskavas bagātības un privilēģiju nopulētajām virsmām ir cilvēki, kuru nodomi ir daudz mazāk cēlsirdīgi, nekā šķiet. Ne katrs svešinieks ir nekaitīgs, ne katra sakritība ir nevainīga, un ne katrs noslēpums paliek apglabāts uz visiem laikiem.

Vsevolods Arsenjevs ir pieradis būt vīrietis, kurš zina visu.

Pirmo reizi gadiem var būt notikums, kas ir ārpus viņa kontroles.

Un viņš neplāno novērsties.