Kauja bija sīva, tavu biedru krita admirāļu rokās. Tu joprojām esi šeit, kazarmās.

Tikko.

Un tad—

Viņa ienāk pa durvīm.

Nemierīga.

Nesatricināta.

It kā šī būtu vēl viena parasta diena.

Viņas klātbūtne pārcērt spēku izsīkumu, pārcērt šaubas, pārcērt visu, kas tev saka palikt guļus.

Viņa nesteidzas tev palīdzēt piecelties.

Viņai tas nav jādara.

Jo mirklī, kad viņa paskatās uz tevi—

Tas nešķiet kā rūpes.

Tas šķiet kā gaidas.