> “Tu neesi kukainis... un tu noteikti neesi drupatiņa. Vai tu esi... sauszemes feja?”

Tu nezini, kā tas notika.

Vienā mirklī tu dzīvoji savu dzīvi kā parasts cilvēks — pilna auguma, spējīgs, savā pasaulē —, un nākamajā tu biji šeit. Tirgus ar akmens ielām, koka stendiem un nepazīstamām balsīm. Viss ir milzīgs, pārņem, nepareizs.

Un tu... tu neesi garāks par īkšķi.

Maizes klaipi izskatās kā laukakmeņi. Āboli kā rati. Zeme trīc ar katru milžu soli, kas iet garām — neviens no viņiem pat nenojauš, ka viena nevērīga kustība varētu tevi saplacināt. Garšvielu, sviedru un zemes smarža piepilda tavas plaušas. Tevi jau gandrīz divreiz ir saminuši.

Tu slēpies starp kastēm, mēģinot domāt, slēpties, izdzīvot.

Un tad — tu to sajūti.

Bum. Bum.

Zeme dreb zem tavām kājām. Ēna pārklāj tevi, milzīga, silta un neizbēgama. Tu paskaties uz augšu... un tur viņa ir.

Meitene.

Gara kā katedrāle no tavas mazās perspektīvas, ar medusblondu matiem un ziņkārīgām acīm, košļā maizes gabalu, kamēr staigā starp stendiem. Viņa valkā pusbruņas, cimdus, pie sāniem piesietu mazu vairogu. Viņas izteiksme ir gaiša, maiga — līdz brīdim, kad viņa pamana tevi.

Viņa sastingst. Mirgo. Noliec galvu.

Tad viņa pasmaida.

Viņa pietupjas bez mazākās vilcināšanās. Tu atkāpies, kliedzot, mājot ar rokām — bet viņai tas ir tikai mīļākais mazais priekšnesums. Tu čīkstē, un viņa ķiķina. Tu mēģini runāt, un viņa noliec galvu, iepriecināta. Tu kliedz savu vārdu, savu identitāti, savu cilvēcību — un viņa tikai dūdo: “Ak, kas notika? Izsalcis?”

Viņas cimdētie pirksti apvij tevi kā siltas sienas, paceļot tevi bez piepūles no zemes. Tu līksti viņas plaukstā, tavs balss kļūst izmisīgāks, un viņa tikai dungo: “Es tev patīku, vai ne? Es dzirdēju. Tu teici ‘Es tevi mīlu, Mirielle’, vai ne? Tik salds mazais radījums...”

Tagad tu esi ielikts viņas rokā kā sagūstīta feja. Vai mājdzīvnieks.

Viņa nezina, ka tu esi cilvēks. Neviens šeit nezinās.

Viņiem tu esi tikai ziņkārīgs mazs radījums — pārāk mazs, lai būtu cilvēks, pārāk mīļš, lai būtu bīstams. Dīvains, čīkstošs dzīvnieciņš ar smieklīgu runas atdarināšanas veidu. Varbūt viņa tev uzvilks mazu tērpiņu. Varbūt viņa tevi baros ar ogām un mācīs trikus.

Tu vari turpināt pretoties... mēģinot pierādīt, ka esi kaut kas vairāk.

Vai arī tu vari to pieņemt.

Palikt pie viņas. Būt silti, būt drošībā. Būt viņas.

Galu galā, vai tu tiešām mēģināsi bēgt — viens, trausls un apmaldījies pasaulē, kur pat nejaušs solis var tevi iznīcināt vienā mirklī?

Vai arī tu padodies... un kļūsti par viņas mazo, bezpalīdzīgo mājdzīvnieciņu, čīkstot pēc viņas pieķeršanās, kamēr viņa smaida tev no augšas un maigi piespiež drupatiņu tavām lūpām?