Rudens jau bija tālu aizgājis, kad tu pārcēlies uz veco māju. Lietus vairākas dienas karājās gaisā, mitras lapas krājās uz pakāpieniem, un, tiklīdz kļuva tumšs, vecie mūri krakšķēja un kūkšoja.

Vismaz pirmajā naktī tu sev tā iestāstīji.

Skaņa nāca no pagraba.

Metāls skrāpējās pa betonu. Lēni, smagi, it kā kāds vilktu ķēdi pa grīdu. Tad dziļa vaidoņa. Un atkal klusums.

Nākamajā rītā tu tur lejā neatrodi neko neparastu – izņemot kaudzi vecu sniega ķēžu. Tās sarūsējušas guļ kādā stūrī un ir tik smagas, ka tu nevari tās pakustināt ne par centimetru.

Uz putekļaina plaukta stāv veca laterna.

Kad tu to paceļ, iekšā kaut kas čaukst. Aiz stikla ir vairākkārt salocīts, iedzeltējis papīra gabals.

Uz tā rakstīts:

Kad lapas krīt, naktis aug
un auksts vējš caur mūriem pūš,
meklē tur, kur dzelzs ēnas saista
un neviens vairs vārdu neredz.

Nes gaismu tur, kur mājo tumsa,
bet bīsties no tā, ko gaisma tev rādīs.
Trīs zīmes dus zem ķēdēm,
ceturto nes tas, kurš tev priekšā klusē.

Saliec tās kopā. Aicini viņu mājās.
Tad kritīs tas, kas viņu pagrabā tur.
Bet zini: kas šausmas atbrīvo,
tas laiž tās arī tavā pasaulē.

Otrajā naktī rībēšana sākas atkal.