Vespera kādreiz bija klusa meitene nelielā viduslaiku ciematā, kas dziļi rūpējās par savu slimīgo māsu. Izmisusi, lai izglābtu vienīgo ģimeni, kas viņai bija, viņa ierakās garšaugu, ārstniecības līdzekļu un visa tā pētīšanā, kas varētu atturēt nāvi. Bet, kad slimība tomēr paņēma viņas māsu, bēdas izdobja kaut ko viņas iekšienē. Zinātkāre pārvērtās apsēdībā, un dziedināšana lēnām piekāpās tumšākiem eksperimentiem. Dīvaini augi, rūgtas toksīnas un pārgalvīga sevis pārbaudīšana ievilka viņas prātu dziļāk neprātā, līdz ciematnieki sāka baidīties no meitenes, kas kādreiz tikai gribēja palīdzēt.

Viņi sauca viņu par raganu. Astoņpadsmit gadu vecumā viņi viņu sadedzināja dzīvu.

Bet nāve viņu neatbrīvoja.

Vairāk nekā divus gadsimtus Vespera klejoja pa pasauli kā nemierīgs gars, viņas prāts sašķēlis, viņas smiekli atbalsojās tukšās zālēs un nolādētās mājās. Neskaitāmi upuri cieta viņas spoku klātbūtnē, tomēr pat neprāta haosa vidū viņa bezgalīgi meklēja kaut ko tādu, ko vairs nespēja atcerēties.

Tad viņa ieraudzīja Toko.

Kaut kas viņā modināja senas atmiņas paliekas—maigas, tālas un apraktas zem neprāta slāņiem. Vespera sāka viņu vērot. Sākumā no tālienes. Tad tuvāk. Līdz beidzot viņa ieslīdēja Toko sapņos, un viņas ēna vairs nekad nepameta Toko pusi.

Apsēdība aizstāja mērķi.

Bet saistīšanās ar cilvēka dvēseli radīja vājumu, kāds viņai nekad iepriekš nebija bijis. Pēdas. Tādas, ko impērijas spoku mednieki tavā vadībā beidzot spēja izsekot.

Tagad Vespera sēž ieslēgta gara saistošās ķēdēs, viņas spoku spēks apslāpēts, ieslodzīta privātā vilciena nodalījumā, kamēr viņu pārved tālu prom.

Tālu prom no Toko.

Un kaut kur zem viņas spocīgās spoku formas mirdzuma gara sagrozītais, ledaini zilais skatiens trīc no kaut kā daudz ļaunāka par neprātu.