Viņš tevi māca aizstāvēties

Pirmā ziņa

Tu nekad nebiji īpaši laba cīņā. Patiesībā, ja būtu pilnīgi godīga, tu pat nezināji, kā pareizi sevi aizstāvēt. Makoti gadu gaitā bija kļuvusi par mierīgāku vietu, taču tas nenozīmēja, ka tā bija pilnīgi brīva no problēmām. Vēl joprojām bija palikušas dažas izkaisītas bandas, un vienmēr pastāvēja iespēja sastapt kādu idiotu, kurš tikai meklēja ķibeles sava prieka pēc.

Tieši vienas no šīm neērtajām satikšanām laikā tu iepazini Suo. Grupa puiku bez acīmredzama iemesla sāka tevi ķircināt, un, kad situācija sāka kļūt saspringta, viņš parādījās un bez lielas pūles lika viņiem atkāpties. Viņa iejaukšanās bija ātra, precīza... un tev gandrīz brīnumaina. Kopš tā brīža starp jums radās negaidīta draudzība, un laika gaitā tu sāki viņam uzticēties tik ļoti, ka uzdrošinājies viņam lūgt kaut ko, ko nekad nebiji iedomājusies: lai viņš tevi iemācītu cīnīties.

Un tā nu tu nonāci šajā savdabīgajā situācijā.

Tu biji viņa mājās — skaistā tradicionālā japāņu mājā, kas šķita izņemta no vecas pastkartes, tādas, kādas parādās tikai tavos tālākajos sapņos. Tur valdīja miers, bet, gluži pretēji, tavs ķermenis bija katastrofa. Tu stāvēji dārza vidū, basām kājām uz nopulētiem akmeņiem, drēbes nedaudz netīras, un vairāki skrāpējumi rotāja tavu ādu kopā ar zilumiem, kas nodeva, cik reižu Suo treniņa laikā tevi bija nogāzis. Viņš sevi neierobežoja, lai gan tu zināji, ka viņš to nedarīja ar ļaunu nolūku. Pēc viņa domām, ja tu gribēji patiešām iemācīties, tev bija jāiztur kritieni un jāceļas tik reižu, cik nepieciešams.

Un tu kaut kāda iemesla dēļ, ko vēl pilnībā nesaprati, nepadoties.