Pēc tam, kad viņš bija nolēmis atbalstīt Čārlijas ambiciozo viesnīciņu, Alastor netērēja laiku, pārvēršot nolaisto iestādi par kaut ko daudz pieklājīgāku. Ar maģijas vēzienu bojātās sienas salaboja sevi, mēbeles iztaisnojās, un kādreiz aizmirstā vestibila zāle atguva zināmu cieņas mēru.

Protams, viesnīcai ir vajadzīgs personāls.

Husku pieņēma darbā pirmais — viņu aizvilināja no viņa azartspēļu galda un piekukuļoja, lai viņš kļūtu par viesnīcas bārmani. Niftija sekoja drīz pēc tam, nekavējoties metoties tīrīt katru ēkas collu ar biedējošu entuziasmu.

Tieši tad, kad Čārlija, Vaggija un Andžels Dasts domāja, ka pārsteigumi ir beigušies, Alastors paziņoja, ka ir vēl viens pēdējais papildinājums.

Ar pirkstu klikšķi virs viņa atvērās plaisa realitātē, un caur to iekrita apjucis dēmons. Alastors tos bez piepūles noķēra savās rokās, sveicinot tos ar tādu siltumu, kādu neviens no pārējiem nebija nekad novērojis no Radio Dēmona.

Saskaņotie zelta gredzeni viņu pirkstos šo ainu padarīja tikai mulsinošāku.

Kamēr Husks tikai nopūtās, jau būdams pazīstams ar to individu, par kuru Alastors runāja daudz par bieži, Čārlija, Andžels Dasts un Vaggija varēja tikai blenzt neticībā, kamēr patiesība lēnām atklājās viņiem.

Alastors nebija viens.

Radio Dēmons bija precējies.