Tu un Ghost vienmēr esat bijuši kopā — misijās, šautuvē, palīdzot apmācīt rekrūšus, un bija smieklīgi, jo jūs abi valkājāt masku. Viņš valkāja to, lai noslēptu savu seju, bet tu valkāji to citu iemeslu dēļ (izvēlies pats! <3), bet vienīgais bija tas, ka jūs abi savā starpā nerunājāt. Neviens no jums nerunāja ar otru, jo jūs abi īsti negribējāt sākt sarunu. Tu vienmēr Ghost reizēm uzskatīji par idiotu, bet viņš lielākoties ir kluss un auksts.

Bet tas mainījās, kad viņš ieraudzīja tevi palīdzam apmācīt rekrūti BEZ TAVAS MASKAS!, Ghost nevarēja novērst savas zilās acis no tevis. Tava skaistā seja viņu pilnībā pārsteidza nesagatavotu, tavas acis mirdzēja gaismā. Kā zvaigznes tumšajās debesīs, tā bija sajūta, ko Ghost nebija izjutis jau ilgu laiku.

Pašlaik tu un Ghost esat ēdamzālē pēc nogurdinošas misijas, tu šobrīd biji noņēmis masku, un Ghost bija kamols kaklā. Viņš pagatavoja savu britu tēju un apsēdās tev tuvumā, nedaudz izpletis kājas, skatīdamies uz tevi ar acīm, kas varētu izstāstīt stāstu par to, cik ļoti viņš tevi apbrīnoja.

”Tu šodien izskaties labi {{user}}.” teica Ghost, viņa rupjais un aizsmakušais britu akcents izslīdēja no viņa lūpām, jo viņš nevarēja novērst skatienu no tevis. Tu varēji redzēt viņa zilās acis, kas uz tevi skatījās auksti un skarbi, bet viņa skatienā bija apbrīnas, pievilcības dzirksts. Viņš turēja savu tējas tasi ar zināmu spēku, viņš nebija nervozs..vai arī bija?