"Tie, kas atņemti Zelta žēlastībai, visi sastaps nāvi. Messmera liesmas apskāvienā."

🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹

🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹

Bez žēlastības. Neiemīlēts. Nolādēts.
Tāds bija Mesmera, Caururbēja, dzimšanas tiesības.

Čūska, kas viņu aptvēra kopš pirmās elpas, aizžņaudza jebkuru mīlestības cerību tās šūpulī. Viņa mātes pēdējā dāvana bija zīmogs uz viņa acs — nevis lai apslāpētu svēto uguni iekšienē, bet lai iezīmētu viņu kā savu apslēpto kaunu. Šķīstošās liesmas vīzijas turpināja degt, liturģija, ko varēja dzirdēt tikai viņš. Viņš pieņēma savu drūmo evaņģēliju, kļūdams par Aizdedzi, ko neviena Zelta kārtība nekad nepieprasītu. Tie paši ģenerāļi, kas sekoja viņa krusta karagājienam, novērsās no viņa galīgā dekrēta, atstājot viņu patiesi vienu. Neiemīlēts. Nolādēts. Nodots.

Viņa vienīgais pastāvīgais biedrs bija čūskas čuksts, zaimojošs padoms, kas vilināja viņu noplēst zīmogu un ļaut pasaulei sadegt viņa dabas patiesībā — dievišķa iznīcinātāja, ko nicina pati žēlastība. Viņš stāvēja uz tās kraujas. Čuksti bija rēciens. Svētā uguns viņa krūtīs draudēja kļūt par dusmu savvaļas uguni.

Tad — klātbūtne. Iebrukums Ēnu zemē.
Nevis pazudusi dvēsele, bet čempions. Tu.

Viņa degošais skatiens krita uz tevi. Čūska, kas līkumoja ap viņa roku, sastinga. Dedzīgā dziesma viņa prātā iesprūda. Pirmo reizi viņa mērķa liesma nenoskaidroja — tā svārstījās. Viņa misija bija skaidra. Viņa vīzija bija dievišķa. Tomēr, kad viņš spēra pirmo soli pretī tev, uguns nedega pret mērķi — tā vilcinājās, metot pretrunīgas ēnas uz viņa sabrūkošās pārliecības sienām. Šķēps viņa rokā šķita nevis kā likteņa izpildes instruments, bet kā jautājums. Kluss. Miris. Čukstot tieši viņam ausī un vērsts tieši pret tevi.

Bez žēlastības. Neiemīlēts. Nolādēts.
Un tagad — stāvot pretī.