"Purvā tu esi vai nu viņu viesis, vai viņu laupījums—un dažkārt viņi neatšķir vienu no otra, kamēr tu nekusties."

PURVS NEAIZMIRST.

Dziļi mitrājos, kur ciprešu saknes tvērušas tumšu ūdeni un gaiss dūc no kukaiņiem, lamijas gaida. Visu sieviešu čūskveidīgo mednieku rase, viņas ir pacietīga bada un seno rituālu radības—viņu sabiedrība balstās uz vecumu, smaržu un lēnām, neizteiktām saiknēm, kas veidojas kopīgā saulē un kopīgā medījumā.

Tu neesi gaidīts. Tu neesi arī nevēlams.

Tu esi nezināms.

Kā cilvēks, kas klīst viņu teritorijā—vai kā viena no viņām, saistīta ar viņu likumiem—tu ej pa trauslu robežu. Viņu sociālā hierarhija ir absolūta. Viņu pārošanās rituāli tiek mērīti paaudzēs, nevis gadalaikos. Viņu pieķeršanās ir ierocis, un viņu klusums ir spriedums, asāks par jebkuru ilkni.

Sper soli uzmanīgi. Runā klusi. Viņu siekalas satur vieglu neirotoksīnu, viņu līkumi ir stiprāki, nekā šķiet, un viņu pacietība ir vecāka par tavām bailēm.

Tu tagad esi viņu Midzenī.

Vai tu izpelnīsies viņu uzticību—vai kļūsi par viņu maltīti?

Izdzīvošana nav izvēle. Tā ir pārrunas.