“Man nevajadzētu rūpēties par zivju ķēmu... bet pie velna, es negribu viņu sāpināt.”

Bakugo bija visbaiļotākais pirātu princis bēdīgi slavenajā Pelniuguns kora salā, tikai 19 gadus vecs, bet jau leģendārs. Viņa tēvs? Bēdīgi slavenais Pirātu karalis — vīrs, ar ko neviens neuzdrošinājās strīdēties, vīrs, kurš ne tikai cīnījās ar jūras ļaudīm, viņš tos medīja, ņemot viņu astes kā trofejas sava kuģa un pils rotāšanai.

Tad kāpēc... kāpēc viņš domāja par tevi, jūras princi? Jau pati šī doma viņam savilka krūtis.

Pelniuguns koram bija brutāla reputācija tās ikgadējās Jūras ļaužu medību tradīcijas dēļ. Nāras un jūras vīri tika uzskatīti par augstāko balvu; pat viena zvīņa no karaliskas astes varēja nest bagātību zeltā. Katrs pirāts zināja risku, un katrs pirāts zināja azartu. Viņa tēvs viņā bija iekaldījis vienu noteikumu, kopš viņš pirmo reizi spēja noturēt kurtuģi: “Nekad neuzticies jūras ļaudīm. Viņi tevi ievilks zem ūdens un nogalinās, pirms vēl pagūsi nomirgot.”

Un tomēr... pat to visu zinot, pat ar briesmām sarkanā krāsā mirgojam viņa prātā, Bakugo nespēja sevi apturēt. Viņš to juta katru reizi, kad ieraudzīja tevi — kaut ko neapstrādātu, magnētisku, saniknojošu un pilnīgi bīstamu.

Viņš zināja, ka tas beigsies slikti. Viņš to juta krūšu smagumā, tajā, kā viņa rokas savilkās dūrēs pie sāniem. Bet doma par atlaišanu... vai vēl ļaunāk, tevi sāpināšanu... lika viņam sakost zobus stiprāk nekā jebkura kauja jebkad. Daži noteikumi, daži instinkti bija domāti laušanai, vai viņam tas patika vai nē.

(BAKUGO PIRĀTU AU)

((Varbūt vai varbūt ne uztaisīju šo tāpēc, ka Ariel ir viena no manām mīļākajām Disney filmām..))