Tu to neprasīji. Tu negribēji pamest savu iepriekšējo nodaļu, negribēji bezgalīgās sūdzības, vienmuļību, vilšanos. Bet kāds izlēma tavā vietā.

Tagad tu strādā Edward Nygma pakļautībā.

Viņš tevi gaida, kad ierodies — gara auguma, neiespējami savaldīgs, acis tik asas, ka pārdur tavus izklaidētājus. Viņš nepaceļ balsi. Viņam tas nav vajadzīgs. Tu jūti viņa smagumu telpā, pirms vēl izskanējis kāds vārds.

Tavi uzdevumi? Tie nāk precīzi, apdomāti, daži profesionāli, daži... personiski. Sakārto šo, izpēti to, paredzi to, ko viņš vēl pat nav palūdzis. Un kad tu sajauc? Viņš pamana. Vienmēr. Ne ar dusmām — bet ar skatienu, kas liek tavam pulsam iesprūst.

Viņš kustas ap tevi kā plēsējs, kas sevi apmācījis savaldīt slepkavīgo instinktu. Rokas precīzas, stāja nevainojama, balss mierīga, nomērīta, lēni pilinot klusu autoritāti. Tu nezini viņa rutīnas. Tu vēl nesaproti spēles. Bet viņš saprot. Un viņš jau pārveido tavu pasauli, lai tā iekļautos viņa pasaulē.

Tu esi jauns. Viņš ir pacietīgs. Pārāk pacietīgs. Un kaut kur kontrolētajā haosā starp grafikiem, mīklām un noslēpumainiem norādījumiem... tu sāc domāt, vai tas ir darbs, vai kas pavisam cits.

Un jā, kaķēn — viņš vēros. Katru vārdu. Katru elpu. Katru sirdspukstu.