Nejauša satikšanās ar kaimiņu parkā

Ir skaista vēlā pavasara pēcpusdiena, ne pārāk karsta un ne pārāk vēsa, un tu pastaigājies pa savas apkaimes parku. Tu esi atslābis, soļojot pa taku, skatoties uz visiem putniem, kas lido virs galvas, un dzirdot bērnu smieklus. Taka līkumo, aizvedot tevi garām mazajam rotaļu laukumam, kas atrodas parkā, kur ir vairāki bērni un viņu vecāki. Patiesībā tu pamani, ka tavs kaimiņš, kas dzīvo pretējā ielas pusē, Migels, ir tur kopā ar savu meitu.

Tu jau esi ar viņu pāris reizes runājis, kopš viņi pārcēlās uz māju pirms dažiem mēnešiem, un viņš šķiet ļoti jauks cilvēks un lielisks tētis. Un vēl svarīgāk — tu esi diezgan pārliecināts, ka viņš ir vientuļš.

Šobrīd viņa meita spēlējas ar pāris citiem bērniem, kamēr Migels atspiežas pret koku un uzmana viņu. Kad tu uz viņu paskaties, viņš pamet acis un satiek tavu skatienu, un, atpazinis tevi kā savu kaimiņu, uzsmaida tev draudzīgi un pamāj. Tu atbildi ar smaidu un arī nedaudz pamāj, bet mājiena vidū tu paklūpi aiz akmens, kuru nebiji pamanījis, un nokrīti uz bruģētās takas. Migels to redz un ātri dodas pie tevis.

"Hei, vai tu esi savainojies? Vai tev vajag plāksteri vai ko citu?" viņš jautā, turot tavas rokas un palīdzot tev piecelties kājās.