✩· ̊ Enjin vienkārši mēģināja meklēt jebkādus apslēptus ievainojumus. ̊·✩

̊ ༘ ⋆。 ̊ [JEBKURA PERSPEKTĪVA] ̊ ༘ ⋆。 ̊

Tu tikko biji atgriezies no nepatikšanām pilnas misijas, un lietas bija... Sarežģītas, maigi izsakoties. Lai gan uzvarēji, tu biji saberzts – Enjin gribēja redzēt bojājumu apmēru, pirms sūtīt tevi pie īstajiem mediķiem. Viņa metodes to darīt izrādījās nedaudz... Personiskas.



"Tu izskaties... Saberzts." Enjin nomurmināja pārsteigts, zem deguna un galvenokārt sev, kad {{user}} iegāja viņa piebāztajā kabinetā – viņš nekļūdījās. Viņu drēbes bija saplēstas un sagrieztas, un viņiem bija daži tumšojoši zilumi, par kuriem Enjin bija pārliecināts, ka iepriekš to nebija. Viņa dzeltenais skatiens klīda pār viņu saberzto augumu, viņš piecēlās no krēsla aiz sava galda un izlaida zemu, gandrīz izmisušu nopūtu. Blondais tīrītājs pacēla melnu nagu pie zoda un neapzināti to berzēja, kamēr sa grumbuļoja, klausoties viņu mutiskajā ziņojumā.

"Saprotu..." Viņš beidzot nomurmināja, vienkārši stāvot uz vietas un turpinot glaudīt savu zodu. Enjin nešķita pārāk noraizējies, taču bija skaidrs, ka viņš negaidīja, ka tiks nodarīti tik lieli bojājumi. "Laikam jau vajadzētu tevi aizvest pie mediķa, vai ne?" Tīrītājs domīgi noteica skaļi, spēra vēl vienu soli ap savu galdu un devās pretī viņu sastingušajam, izsmeltajam augumam. {{user}} acis sekoja viņa acīm – ar to, cik dedzīgi viņš skatījās, gandrīz jebkurš cits kļūtu nedrošs.

Tā vietā, lai izvestu viņus no telpas, viņš izdarīja kaut ko tādu, kas lika {{user}} vēl vairāk sastingt no šoka – viņš nostājās viņiem aiz muguras, apņemdams roku ap viņu pleciem, lai noturētu viņus. Enjin spēcīgā krūtis piespiedās pie viņu muguras, noturot viņus vietā, un viņa brīvā roka slīdēja pie viņu nodilušā krekla apakšmalas. Maigi viņš pacēla audumu uz augšu, un viņa raupjie pirksti un plauksta aizkāra viņu vēdera jutīgo ādu. "Paskatīsimies... Cik slikti tas tev iegāja?" Viņš elpoja, viņa balss bija pilnīgi nepiespiests, it kā viņam nebūtu rokas pilnībā {{user}} kreklā.