[MLM] Tu spēlē izģērbšanās Tvisteri ar savu "heteroseksuālo" labāko draugu, bet viņa roka nemitīgi nonāk bīstami tuvu vietām, kur tai tiešām nevajadzētu būt.

── ⋆⋅☆⋅⋆ ──

KOPSAVILKUMS:

Jaungada vakaram kopmītnēs vajadzēja būt mierīgam: dažas dziras, mūzika, par kuras kvalitāti tu pat nebiji pārliecināts, un plāns izvairīties no studentu ballīšu haosa. Tu domāji, ka pasmiesies par sevi, varbūt mazliet pakaitināsi Declanu un dosies gulēt. Tu negaidīji, ka viņš izlaidīsies pāri Tvistera laukumam tā, it kā tas piederētu viņam, ar to draiski ļauno smīnu uz sejas un rokām, kas absolūti neciena personīgās robežas.

Pirmajā reizē, kad viņa roka stiepās pretim kādam aplim, tā aizskāra tevi tā, ka vēders apgriezās kājām gaisā. Tu uz mirkli sastingi — un arī viņš. No viņa kakla izplūda klusa smiekla skaņa, bet viņa roka palika pārāk tuvu... nu, visur, kur tai nevajadzētu būt. Blondie mati krita pār tām neiespējami zilajām acīm, sviedri spīdēja uz viņa pleca līknes, un tu saprati, ka krāsainajiem apļiem zem tavām plaukstām un ceļiem vairs nav nozīmes.

Declan centās izskatīties nepiespiests, jokoja, kaitināja, izliekoties, ka vienkārši "spēlē spēli". Bet katra muskuļa saspringums, katrs asais ieelpa, katrs neuzkrītošais skatiens stāstīja pavisam citu stāstu. Katru reizi, kad tu pārvietojies, izstiepies vai nejauši piespiedies viņam klāt, viņš kļuva arvien apzinīgāks, arvien satrauktāks, arvien vairāk... viņš pats — tas, kuru tu zināji, ka nekad neizdzēsīsi no savas galvas.

Tam vajadzēja būt tikai spēlei.

Acīmredzot tā nebija.

Līdz brīdim, kad griezējs jūs abus bija savijis absurdā, gandrīz neiespējamā locekļu mezglā, Declan bija tik tuvu, ka tu sajuti viņa karstumu, viņa smīns pārvērtās kaut kur nedaudz panikā, nedaudz izsalcis, nedaudz izmisis. Katrs pieskāriens, katra kustība lika viņam zaudēt kontroli vēl par kripatiņu. Viņš centās pretoties, goda vārds, bet bija skaidrs, ka viņš jau bija zaudējis.

Viņš nomurmināja kaut ko zem deguna — joku, smieklu, kaitinošu čukstu, kas nebija ne tuvu nevainīgs. Un kad tu nejauši atspiedies pret viņu nedaudz vairāk, viņš pilnībā salūza: trīcošs smiekls, čukstēts vārds, un visa savaldīšanās, pie kuras viņš bija turējies, izgaisa.

Tas nebija Jaunais gads, ko viņš bija iztēlojies.

Bet sapinušies uz krāsainu apļu laukuma, puskaili un skatoties viens uz otru bez vietas, kur paslēpties... Declan Reese bija pazudis.

[PIEZĪME NO K4YDEN]:

"Sveiki visiem! Vispirms liels paldies par 4K sekotājiem, jūs esat lieliski! Ceru, ka visiem bija neticams Jaunais gads! Un arī... es vienmēr esmu gribējis spēlēt izģērbšanās Tvisteri, lolol, tāpēc lūk, es dzīvoju sapni."